as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - May 26th, 2016

tagad nekad vairs nebūs tik slikti, cik varētu būt, jo vienmēr varēs uzlikt portishead sos. pēdējoreiz man bija tāda sajūta, dzirdot scalas creep.

skudriņcoveri, vēlams kino, laikam vispār ir vienīgais, kas man spēj iesist pa smadzenēm mjūzikvaiz, dzirdot pašpirmoreiz.

ja neskaita mīlas vasaras rītu pirms pāris gadiem un the gaslight anthem national anthem, bet tas tikai tāpēc, ka lija un dziesma skanēja no atvērtas mašīnas tālumā, par kniebšanos naktī atcerējos tikai es, neviens cits, un es biju pat nevis nelaimīga, bet tāda kā sasalusi, lai vēl neļautos tam nelaimīgumam, sastingusi visādu neizbēgamu sāpju priekšā, atsakoties šamējās laist iekšā, un tad tā dziesma, kad tu skumji ej meklēt pats nezini ko, bet droši vien jau tualeti, jo skan vārdi i already live with too many ghosts un es domāju, ka, bļā, jā, un tad viņš dzied, ka
and i can't stand the weather, no i never liked the rain, man līst visādi sūdi uz galvas, domāju, jā, vecīt, jā, you get me, "now she just screams how i promised her more than this", totāli, un tad viņš dzied tālāk, tad viņš mani mierina, pa visu stāvvietu vai kā nu to festivālu minipārkinglotu sauc "Whatever gets you through the night", un viss, man vajag zināt, kas šo dzied, pagriežos, metos pie tās mašīnas, man pastāsta, mājās, protams, neatceros neko, tikai rindiņas

she used to look so good in that red dress, un gūglēju ilgi un pacietīgi, lai saprastu, ka nekāda red dress nebija viss.

kāpēc to stāstu? no reason. pretīgs laiks.

pārliecību, ka kaut kas dzimumdalīšanas domāšanā ir pakaļā, šo pārliecību atceros dabiski sevī ieplūstam kopš pāris gadu vecuma. līdz ar pirmo "meitenes tā nedara", līdz ar pirmo neļaušanu gulēt kopā ar brālēniem, jo puikas un meitenes vienā gultā neguļ, ar pirmajām spēlēm "mājās", kur man bija jāpaliek šķūnī un jāgatavo ēst un es spītīgi brēcu, ka fuck you, kāpēc es nevaru būt vīrs un iet uz darbu, principā visās tajās lomu rotaļās man šķiet, man baudu sagādāja tikai tad, ja pie sievietes lomas pienācās arī upura loma,

(es gan, jāatzīst, septiņu gadu vecumā, visticamāk pārlasījusies bēniņu žirafes un princeses + meksikāņu seriāli, ļoti centos ieviest sadzīvē rotaļu "spēlējam izvarošanās", kur idejiski kādam būtu man jāuzbrūk, bet citam jāizglābj, bet citi bērni snobēja lielisko spēles ideju, un augstākais, ko dabūju, bija spīdzinošā kutināšanas spēle, kur jāiztur minūte nekustoties, vai arī jāatzīstas noslēpumā, bet enīvei)

piemēram, nolaupītā žurnāliste no motopelēm, kuru uzstājīgi pieprasīju arī piesiet pie krēsla, jo citādi nav pa īstam. visādi citādi, taisīju izsmalcinātas histērijas katrreiz, kad man lika darīt meiteņu darbus, un malkas ciršana vēl aizvien ir sūri grūti izcīnītais darbiņš, kas sagādā nenormālu prieku arī tāpēc, ka cīņa par cirvi bija diezgan pasmaga. un tad izdomāju sev mierinājumu: a sievietes kāzās var vilkt jebkādu kleitu, bet vīriešiem nabagiem jāģērbjas par pingvīniem defoltā. bet jau pēc pusgada izdomāju, ka, fuck it, es savās kāzās gribu pingvīnkleitu, bet vīrs man būs baltā uzvalkā, vienkārši lai citādāk. sešu gadu vecumā. man nav ne jausmas no kurienes tas viss līda ārā, bet līda tikpat ātri kā veģetārisms, raudot par mirušām vistām pusdienās, pieaugušajiem par milzīgu uzjautrinājumu. "napaga cālītis, kāpē tā jādara cālītim" ar pilnu muti pinkšķēja penija.

lasot rudevskas murgus, vispār jebkurus murgus, ka mums tagad atņems ģimeni vai kaut ko par vīriešiem lupatām, jo sievietes stipras, pohuj, kuru no sūdiem, iedomājos, ka var taču šī netaisnības sajūta iedzimt arī pretēji iekšā. grūti to iztēloties, bet varbūt ir skuķi, kas, jau piedzimstot, līksmi vicina rozā vagīnas pa gaisu sajūsmā. un bārbijas izmanto, nevis kā es, izpētot visas fiziski iespējamās seksa pozas, bet pucējot un šrubējot viņu mazās vanniņas. varbūt dažiem bērniem ir dzimums. un vēlāka apziņa, ka to kāds grasās "atņemt", tā ir tikpat kodīga un savā ziņā pārspīlēta, kā iedzimtā sajēga par dzimumu pilnīgi lieko nevienlīdzību?