as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - April 2nd, 2016

pabeidzu darbiņus, aplūkoju, ko jauku šodien man austiņā ir iečukstējis mans mazais anonīmais, un... jā, es laikam netveru saasināti lohus bez sejas, saasināti tveru mīļas sejas kā reiz. šodien man palika kauns par to, ka sāku raudāt, kad kāds draugs nokritizēja manu ļoti objektīvi no visām pusēm kritizējamo nieciņu. un skaidrs, ka nav ko pūkoties, taču skaidrs, ka šoreiz nekā smalka nav, bet tīri pirmā reakcija, izsprāgst asaras, tad mazliet smiekli un tad jau viss labi, bet tik un tā. asaras, jopcik.

bet tagad vismaz mazliet miega esmu nopelnījis. tā nogurt var tikai no bārbiju fotografēšanas uz vējaina jumta.

lasu latvietes karmu. tur jau nevar citēt, tā visa grāmata ir viens liels citāts, nezinu, ko ar visu jaunapgūto iedzimto d(s)ievišķumu tagad pasākt.

a bigger splash. sēžu un vislaik domāju, ka ļoti francisks gabals, ļoti atgādina kaut ko...nu gluži kā tā ozona filma, jā, vai arī tā filma...delons tur bija, arī kaut kas ar baseinu, jā.

mazliet paklejoju atmiņās, neko īsti nesakārtoju. un gluži histēriski sāku smieties, kad filmas beigās pasaka, ka iedvesmas avots ir la piscine, un no la piscine gluži loģiski izriet ozona swimming pool, un, ak vai, nē, es neko, neko, neko nezinu par kino.

noticēju filmai. stāsta tur it kā nebija, bet viss smaržoja pēc vidusjūras, esiet sveicinātas skumjas, un tā tālāk. īsti izdomāti cilvēki.