as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - February 21st, 2016

redzēju filmu. mēs kopā bijām ar to čali script campusā, un, paskat, to pašu scenāriju viņš ir pārvērtis Berlināles cienīgā darbā. arī generation. smējos, pārdzīvoju, skumu, smaidīju un ātri aizmirsu, ka scenāriju esmu lasījusi, aizmirsu to, ko reiz tam scenārijam pārmetu, jau toreiz zināju, ka džeks ar baigām iekšām, un re, pagājuši četri gadi, viņš ir apprecējies un uztaisījis filmu, ko atlasījusi Berlīne.

a es? es neko. bet man neskauž, tagad es zinu, ka man neskauž, jo, ja kaut kas ir izdevies labs, to atliek tikai apbrīnot.

es gribu iemācīties to interesi par pasauli, to pazemību un to jūtīgumu.
vispirms jāiemācās nekad neko nesaplēst. radīt- tas jau ir nākamais solis.

vakardienas filmā bija moments, kad trīs krievu jaunieši prāto par imperiālistiskām ambīcijām. "ai, nafig mums baltiju," viņi beigās nolemj.

kad rakstīju režisoram, cik ļoti mani uzrunāja filma, viņš tieši ieminējās, ka scenārijs tapis pirms tiem trim, četriem gadiem, un tad visi jociņi ar politisku kontekstu likušies daudz aburdāki un daudz jautrāki. ne šodien, viņš skumīgi secināja.

un, jā, lai arī cik dauzonīga un puiciska, filma lielā mērā ir tāda jestra krievijas kritika. redzēs, es gribu zināt, kā viņam ies tālāk. tiešām čalis ar iekšām.

un tu?
http://www.someecards.com/life/digital-life/what-are-you-in-the-one-percent-of/