as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - February 4th, 2016

no čomska līdz krāsotāju ielai man piesējās septiņas reizes, no kurām, jāatzīst, tikai trīs tā nopietnāk interesējās par manu vērtību tīri materiāli. bet, nekas, nekas, meitenes pašas zina, ka viņām svārciņi pa īsu, un, ja  runās pietiekami mīļi un laipni, viss taču būs čotka.

vēl par vakardienu un to sirsnīgo izbrīnu no d. puses, kurš it kā dzīvo tai pašā rajonā.
pateikšu ko ļoti pašsaprotamu. džekiem nav ne jausmas. ja vien viņi paši nav no tiem, kas piepišas, viņiem nav ne jausmas. jo, kā jau lobsterī smuki parādīts, būšana pārī uz ielas, visu padara jauku un patīkamu. tas nozīmē, ka, kamēr viņi ir kopā ar meiteni, demonstrācija iztrūkst. savukārt vieniem pašiem arī viņiem, šķiet, tomēr piepišas retāk.

un tāpēc arī tik izplatītais: "nu ko tu te ņemies" viedoklis. jo iekšsajūta tak tāda, ka, ja jau būtu tik čorni, mēs būtu redzējuši piemērus, ne?

nē.

sapnī mieriņš izleca no septītā stāva un nositās, un es šausmīgi raudāju, pati brīnīdamās, no kurienes tik šausmīgs izmisums un sāpe, turēju rokā vairs tikai iedomu kaķīti un glaudīju. vēl tai sapnī haida kungs man izskaidroja, kāpēc nāve ir laba, bet pie manām krūtīm bija kaut kādas antenas, lai sazinātos ar citplanētiešiem, bet tas nav tik svarīgi.

bet nu ir diena, junkuriņš ir pievēmis virtuvi, pirāts saplēsa pudeli un izšķaidīja visu māju ar vorčesteras mērci, bet kariņš mēģināja piečurāt manu jauno somu, so fuck them all.

upd: bet plīti es iznīcināju pati tikko. izrādās, ka stiklu vienu pašu vārīt nav labi. lūdzu, tikai ne dūmu detektoru, i am having fun as it is.

skatījos uz primaveru, atcerējos, kā aizbraucu uz telavivu tā vietā, un to, ka m. ar mani vairs nesarunājas. vienmēr mazliet skumīgi, kad kāds neatbild uz vēstulēm, kur minēts vārds "mīlestība".

tad atkal, nē, tā, protams, nebija tāda vēstule, bet tad atkal- vai kāds kādreiz uzrakstījis vēstuli, kur pastāstījis to, ko jūt, to, ko patiesībā jūt, un viss beidzies ar salūtu un vienradžiem?

tās vēstules parasti ir pretīgi lipīgas, piesūkušās visādu dranķību, visādu dvēseles punķu, tu viņas izlasi un aizmet projām, tālu, tur, kur gaisma neiespīd, visiem paveicas, ja neviens vēl tā rūgti nepasmīn par pasākumu.

vakar atkal māsai teicu, ka vienmēr viena roka man ir uz koferīša, gatava sameklēt viņu tai pasaules nostūrī, kur tai brīdī viņai būs gadījies klejot.

es tevi jau sen gaidu, viņa teica.

drausmīgi skumīgi.