as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - November 26th, 2015

košs rīts. iegāju darbā pirms ārsta, tad dabūju nesties uz sonogrāfiju, tāpat kavēju, bet trolejbusā tā lēni noplīvo lejā 20 eiro banknote, paceļu un (jā, zinu, pilnīgs zābaks) skaļi jautāju: kam šitais tikko izkrita?

tantiņa, kas zina visu par ļaužu un arī manu alkatīgo dabu, sagrābj manu delnu, tā ar nagiem un bīda klāt kaut kādam onkulim - saka, ka viņējais. nu labi, kas ta man, nav pat roka jākustina, tikai pirksti jāatslābina. onkulis ar likās, ka paņēma tik tāpēc, ka tante lika. un tad viņa uzreiz- a jūs ārā nekāpsiet? tur vēl ar nagiem to delnu, velk līdzi, es paklausīgi apjukusi izkāpju, protams, ne sūda tā nav mana pietura, bet šo faktu sāku apzināties tikai pēc laika.

tad izrādās, ka man nav līdzi nosūtījuma un jālūdzas, lai tomēr apskata mani visu, apskata mani visu, nopērku zāles, jūtos kā baigais varonis, es vienmēr nopērku zāles, nolieku plauktiņā, aizmirstu dzert, bet uzreiz veselāka jūtos.

un tad cita tantiņa, kad es rimčikā pērku biezpiena plācenīšus, tur divi tādi, viens pa 70 centiem, otrs pa 50, jautāju, kur atšķirība, viņa tādā sazvērnieciskā balsī saka: nu tie lētākie, tie ir no pārtikas fabrikas, jūs taču zināt, KAS ir pārtikas fabrika?

saku, ka nezinu vis, viņa tāda visa pikta purina galvu, un es arī ņemu un nopērku tos dārgākos, nu, godavārds, dura, jo "pārtikas fabrika".

jābeidz klausīt tantiņas, no matter, cik viņas skērī.

mani biedē tā (internetā bieži sastopamā) cilvēku grupa, kas it kā cenšas apgūt dažādas padziļinātas zināšanas (tomēr it bieži tās ir pseidozināšanas), taču nespēj ar tām operēt un neaptver, ka to nespēj. viņi ir sirsnīgi pieķērušies stereotipos balstītiem uzskatiem un kaut kādiem nepamatojamiem apgalvojumiem, tipa - tā vienkārši ir. lielākā daļa cilvēku no strīdiem/sarunām ar viņiem iziet ar "labi, wutever", un viņi paliek ar tādu līksmu sajūtu, ka "eu, man bija taisnība, viņam vairs nav ko teikt!", neapjēdzot, ka viņu nespēja argumentēt un rīkoties ar loģiku otru cilvēku vienkārši ir nogurdinājusi un likusi apzināties sarunas bezjēdzību.

biedē, jo instinktu līmenī sajūti, ka tev "vienkārši gribas dot pa seju".

visu dienu ēdu dzērvenes pūdercukurā, un beidzot mans stūrītis atgādina kārtīga reklamščika darba galdu. viss baltā pulverītī.