as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

košs rīts. iegāju darbā pirms ārsta, tad dabūju nesties uz sonogrāfiju, tāpat kavēju, bet trolejbusā tā lēni noplīvo lejā 20 eiro banknote, paceļu un (jā, zinu, pilnīgs zābaks) skaļi jautāju: kam šitais tikko izkrita?

tantiņa, kas zina visu par ļaužu un arī manu alkatīgo dabu, sagrābj manu delnu, tā ar nagiem un bīda klāt kaut kādam onkulim - saka, ka viņējais. nu labi, kas ta man, nav pat roka jākustina, tikai pirksti jāatslābina. onkulis ar likās, ka paņēma tik tāpēc, ka tante lika. un tad viņa uzreiz- a jūs ārā nekāpsiet? tur vēl ar nagiem to delnu, velk līdzi, es paklausīgi apjukusi izkāpju, protams, ne sūda tā nav mana pietura, bet šo faktu sāku apzināties tikai pēc laika.

tad izrādās, ka man nav līdzi nosūtījuma un jālūdzas, lai tomēr apskata mani visu, apskata mani visu, nopērku zāles, jūtos kā baigais varonis, es vienmēr nopērku zāles, nolieku plauktiņā, aizmirstu dzert, bet uzreiz veselāka jūtos.

un tad cita tantiņa, kad es rimčikā pērku biezpiena plācenīšus, tur divi tādi, viens pa 70 centiem, otrs pa 50, jautāju, kur atšķirība, viņa tādā sazvērnieciskā balsī saka: nu tie lētākie, tie ir no pārtikas fabrikas, jūs taču zināt, KAS ir pārtikas fabrika?

saku, ka nezinu vis, viņa tāda visa pikta purina galvu, un es arī ņemu un nopērku tos dārgākos, nu, godavārds, dura, jo "pārtikas fabrika".

jābeidz klausīt tantiņas, no matter, cik viņas skērī.