as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - October 16th, 2013

gāju cauri veciem pierakstiem un atradu tekstu, kurā mani uzrunāja tieši nepabeigtība.


to bērnu, kas manī
to bērnu, kas piedzimst bez sāpēm
to bērnu, kas klusumā mirst
to bērnu tu vairs neņem aiz rokas

(tas nekas
es atceros
un man ir bildes)

un mēs raudam šampanieša asaras
mēs mīlējamies neizģērbušies
kad mēs šķērsojam ielu pie sarkanās gaismas
mūs notriekt var tikai zeltaini porši

(tas nekas
es atceros
un man ir silti)

no mīlēšanās ainām, padomā tikai, kaut zālē bija pilns ar sirmām kundzītēm, vēl pabrīnījos, no mīlēšanās ainām ārā izgāja vīrietis, kuram varēja būt jebkur starp 30 un 40 gadiem, bet ne vairāk. kā reiz esmu apsēdusies double coffee, lai sasildītos un kaut kur pa ekrānu čivina mailija sairusa, mūsu jutekliskuma vizuālā uztvere ir tik sapista, ja tā padomā.

iekodējas apziņā taču tas sasodītais perfektums, fotošopa sešpadsmit.

skatījos meitenei uz strijām, tā sauc tās baltās strīpiņas uz krūtīm un dibena, nē, jā, varbūt? skatījos un domāju, ka taču netraucē, taču noteikti nav neglīti, bet apziņa piešāvusies pie piena šokolādē iemērktiem augumiem, un tagad skatiens vienkārši pielīp.

gribētos, lai dabiskums vairāk kairina iztēli, rētas un dzimumzīmes un asimetrija un īpatnības un un un.