as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - May 12th, 2013

gāju mājās. sabijusies, jo sestdienas vakars. piecu minūšu laikā piezvanīja oskars un enriko. vai man viss kārtībā. un pēkšņi-bija.pirms tam ar oskaru divatā dziedājām nothing compares to you tukšā skolā. jā. varbūt es te gribu piederēties.

brokendrunkenknowing

-e. just needs an editor. i mean, not film-related...
-i know what you mean.
-i know you know.
-you know how i knew you guys were having sex?
-no.
-red hot chilli peppers. it was like a fucking starting signal.
-fucking starting signal.
-you know?
-yes.

also, sapnis.

sēž mans vecvectētiņš istabas vidū (protams, ne redzējusi, ne dzirdējusi viņu vai par viņu īsti neesmu) un saka:

"es satiku tavu vecmāmiņu, kad man bija sešpadsmit, bildināju, kad man palika astoņpadsmit. viņa man atteica. trīs gadus vienā laidā bildināju,viņa- visu laiku atteica. beigās saprata, ka jāprec vien ir. un tad, kad viņa nomira, tā bija vienīgā reize, kad viņu patiešām ienīdu. tā ir mīlestība. tas, kas ir jums, tā nav mīlestība. tas ir kaut kāds mēsls."

e. piemīt apbrīnojama pacietība, kā izrādās. mans nothing compares to you naksniņš guļ viņa gultā, izlej medu pār visurieni, apgalvo, ka tūlīt ies prom, bet nekur neiet. un tad, kad sāku čīkstēt, ka gribu ēst, viņš piedāvā mani aizvest paēst. iespējams tas ir triks kā man atņemt atslēgas un izmest ārā, bet tik un tā ļoti mīļš triks.

samsara mani nonesa, it sevišķi tāpēc, ka nebija ne mazāko aizdomu. taču esmu redzējusi kaut fragmentāri režisora citus stāstus, un vispār dokumentāli vizuāls kino nevelk. un vispār.

varbūt ekrāns beidzot gana liels. varbūt nogurums pareizs.

bet tā arī neizdodas izstostīt to vājprātīgo sajūtu, to kaifu un bailes būt tam mazajam štruntam tajā milzu pasaulē. apziņa, ka kaut kur ir mierinājums, varbūt tas. ka skaistumam ne vienmēr vajag attaisnojumu. pirmoreiz izjūtu vārdu savienojumu "vizuāli iespaidīgs" kā kaut ko vērtīgu. mirklis sastingst cilvēku acīs, un ir tik muļķīgi apgalvot, ka var saskatīt dvēseli. cietumnieku acis ir citādas. visi citi raugās kamerā tā, it kā viņiem būtu stāsts ko izstāstīt, kaut kas aizturēts, kaut kas, kas laužas ārā. tikai cietumnieku acīs ir... nē, ne tukšums, tas būtu pārāk banāli pat šai sajūtai. pretējais. vēlme nestāstīt stāstu. vēlme novērsties.

tik vienkāršs vizuāls puzlis. tik paredzams. bet tas būtu visnotaļ komiski sūkstīties par paredzamām beigām stāstam par dzīves ritējumu un ritmu. kaut kas cits. traumējošā apziņa, ka uzsit uz pogām, kas strādātu jebkuram. kaut kas tik neīpašs, tik vienojošs, tik.

kā r. teica pēc tam: "filma pilna ar atziņām, ko varētu sev tetovēt virsū, tikai baigi stulbi izskatītos."

pašsaprotami. bet pilns ar atgādinājumiem. atziņām, jā.

netetovēšu. vienkārši atcerējos kādēļ daru/darīju daudzas lietas. neatcerējos- kāpēc esmu pārstājusi.

ā. un vēl drausmīgi sagribas ceļot. tā- ka sūrst.