as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

samsara mani nonesa, it sevišķi tāpēc, ka nebija ne mazāko aizdomu. taču esmu redzējusi kaut fragmentāri režisora citus stāstus, un vispār dokumentāli vizuāls kino nevelk. un vispār.

varbūt ekrāns beidzot gana liels. varbūt nogurums pareizs.

bet tā arī neizdodas izstostīt to vājprātīgo sajūtu, to kaifu un bailes būt tam mazajam štruntam tajā milzu pasaulē. apziņa, ka kaut kur ir mierinājums, varbūt tas. ka skaistumam ne vienmēr vajag attaisnojumu. pirmoreiz izjūtu vārdu savienojumu "vizuāli iespaidīgs" kā kaut ko vērtīgu. mirklis sastingst cilvēku acīs, un ir tik muļķīgi apgalvot, ka var saskatīt dvēseli. cietumnieku acis ir citādas. visi citi raugās kamerā tā, it kā viņiem būtu stāsts ko izstāstīt, kaut kas aizturēts, kaut kas, kas laužas ārā. tikai cietumnieku acīs ir... nē, ne tukšums, tas būtu pārāk banāli pat šai sajūtai. pretējais. vēlme nestāstīt stāstu. vēlme novērsties.

tik vienkāršs vizuāls puzlis. tik paredzams. bet tas būtu visnotaļ komiski sūkstīties par paredzamām beigām stāstam par dzīves ritējumu un ritmu. kaut kas cits. traumējošā apziņa, ka uzsit uz pogām, kas strādātu jebkuram. kaut kas tik neīpašs, tik vienojošs, tik.

kā r. teica pēc tam: "filma pilna ar atziņām, ko varētu sev tetovēt virsū, tikai baigi stulbi izskatītos."

pašsaprotami. bet pilns ar atgādinājumiem. atziņām, jā.

netetovēšu. vienkārši atcerējos kādēļ daru/darīju daudzas lietas. neatcerējos- kāpēc esmu pārstājusi.

ā. un vēl drausmīgi sagribas ceļot. tā- ka sūrst.