as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - December 29th, 2012

mani pamodināja burvīgs telefona zvans, kur 12gadīgā māsa un septiņdesmit plus omīte kopā mēģināja salabot pazudušu internetu. "prasa paroli," man paziņo beatrise, un es uzcītīgi viņu aizvadu līdz vietai, kur datorā slēpjas keywordi, nedaudz gan brīnīdamās, kā gadījies tā, ka dators pēkšņi aizmirsis paroli. pēc piecpadsmit minūtēm izrādās, ka viņu meklētās paroles tīklam viņas mūžā nav bijušas pieslēgušās. padodos, saku, lai zvana provaideram, gan jau iepriekš sajūtoties vainīga nabaga cilvēku priekšā. tad, tikai tad man, muļķītei, parādās spīdoša ideja:
-paga, bet tas vispār ir bezvadu internets?
-ko?
-nu viņš tā kā... pa gaisu pie jums nāk? vai tomēr pa vadu? datorā ir kāds vads?
-ir. nu tur meistars kādreiz kaut ko sprauda.
-pelēks? nevis tas melnais, pa kuru elektrība nāk.
-nē, pelēka nav.
-aha.
- ir balts.
-labi. tagad izņemiet to vadu un ielieciet atpakaļ.
-viņš nenāk ārā. spēcīgi iesprausts.
-ko? ā. viņš jāsaspiež. tur tāda tā kā... podziņa.
-ā. nu, izņēmu.
-jauki. tagad ieliec atpakaļ. atkal saspied un ieliec.
(milzīga pauze)
-o! paldies! viss kārtībā. šeips aizgāja.
-kas?
-nu šitas te... skaips.

starp citu, silver linings playbook ir negaidīti jauka. treileris galīgi nepaņēma, tāds pretenciozs romcoms ar vēl vienu de niro izķēmošanu. bet pati filma tomēr stipri jūtīgāka kā treileris. cik tad vispār pasaulē ir vieglu un labu filmu? šī gada 500 days of summer, es teiktu.