| Nov. 27th, 2012 11:06 am lauzot rokas un vaimanājot, jo šodien ir tā diena, kad jāizvēlas starp tik daudz filmām, atcerējos, ka neesmu atķeksējusi noskatītās:
Le grand soir (Beļģija, 2012, dir.Kervern&Delépine)- iespējams, nebūtu mūsu vasaras klejojumi, nenojaustu stāsta precizitāti, tikai mazliet vientiesīgo mīlīgumu. centrā divi brāļi, no kuriem viens ir klaidonis-panks, bet otrs vēl cenšas iztirpināt no dzīves kaut kādu stabilitāti, tirgojot matračus. papucim pieder kartupeļēdnīca, bet mammucis ir traks, ar zaļiem nagiem, un, iespējams, abu brīvības ilgas nāk taisni no mammuča. kad matraču tirgotāja ieņemamais amats sāk slīdēt ārā no rokām (vecā labā krīze, ziniet...), viņa nervi neiztur, un blīkš blākš, viņš attopas blakus brālim ar tetovējumu pierē un kaut ko attāli līdzīgu grebenei. izcils tēlojums, gana specifiski (kā jau minēju, var piedēvēt vientiesību) jociņi, tāds skaists pantiņš par dzīves bezjēdzību un ierasti absurdo brīvības interpretāciju. ļoti patika, bet nebūtu paticis tik ļoti, ja situāciju tik bieži nebūtu gadījies apskatīt dzīvē. filmā viņa tāda kreizī izkrāsota un skumjlīksma.
Roman Polanski: A Film Memoir (UK, 2011, dir. Bouzereau) - būū, būū! Polaņski intervē tāds Endrū Braunsbergs, viņi abi sevi pozicionē kā vecus čomus (Endijs Polaņskim šo to producējis, par draudzības ciešumu nemācēšu teikt), un šjā gadījumā Endrū uzskata, ka tāpēc viņam jābūt gana svarīgam tēlam filmā. Ar laba producenta un nepatīkama cilvēka ietiepību, viņš jaucas iekšā, kad viņam liekas, ka tā vajag, lai pabeigtu Polaņska teikumus, izdvestu ārkārtīgi nozīmīgus "oh, god" vai vienkārši izvalbītu acis un šūpotu galvu, lai demonstrētu līdzjūtību. tieši katošana uz šīm smalkajām izteiksmēm nobeidz filmu, un, aivai, cik pārmetoši uz mani atskatījās kāda dāma, kad nenovaldīju smieklus pie līdzjūtīgās acu valbīšanas, skumstot par Polaņska traģisko bērnību. teiktā ilustrācijas atgādina prastu tv dokumentālo filmu savā tiešumā un fantāzijas trūkumā, tādu par ko parasti jūsminās gados vecāki konservatīvi ļautiņi. kad Endijs un Romāns izraudājuši cauri klasiskajai ebrejbērnībai, savukārt es lēni iemigusi, juzdamās gan cietsirdīga, gan par daudz lasījusi daudz interesantākus Polaņska dzīves izklāstus, beidzot viņi abi virspusēji apgrābsta filmas, Šāronu Teitu un veco labo Semiju. Endijs ir īsts draugs, un neuzbāžas ar tādiem provokatīviem jautājumiem par to, kāpēc Polaņskim tik ļoti kārojās meiteni vai, teiksim, diesnedo, pieminēt, ka varbūt šis "pārpratums" tomēr ir kas vairāk kā izņēmums tai likumsakarību ķēdē, kas norāda uz (kā mēs visi zinām) Polaņska citādi absolūto tikumību. varētu noticēt, ka Endijs nudien ir tāds lādzīgs tipiņš, kas nebuhņīs svešu privāto dzīvi, bet man kaut kā šķiet, ka tad viņam vajadzētu čut čut tomēr arī pļāpāt par filmām. tā vietā Endijs uzdod tik graujošus jautājumus kā: "tad Šāronas nāve tevi satrieca, ja?", kas peniju noved pie vēl vienas smieklu lēkmes, un jau pieminētā dāma nodomā visu ko vien var padomāt par bezjūtīgo jaunatni. savukārt par Samantu abi laimīgi nospriež, ka ne jau Romāns, prese, prese, kucesbērni tādi, viņai sabojāja dzīvi. tad vēl (effing spoiler alert) abi nospriež, ka Romānam bijusi nudien interesanta dzīve, un iekurina kamīnu. happy end. zāle applaudē, kamēr es nespēju saprast, nu kāda suņa pēc es pusē neesmu izgājusi ārā. 2 comments - Leave a comment |
