| Nov. 22nd, 2012 02:22 pm filmu kladīte, trešdiena.
bad hair friday (whatever)- cik jauki, ka latvieši neko tādu netaisa. ne vienmēr tas, ka igauņi ir priekšā, ir slikti. vārgs attempts uz komerciālu, slikti uzfilmētu un idiotisku snatch'u for the retarded. režisors ir mans ex-kursabiedrs, un tas arī ir skumji.
my father's bike (polija, 2012, dir.Trzaskalski)- pēdējo pusstundu raudāju līdz šalle bija slapja, un, jā, nav tā, ka filma apzināti neuzaicinātu raudāt. tas nekas, jo filma bija apburoši cilvēcīga, izjusta, precīza un maigkomiska un patiesa, patiesa, patiesa. nekas jauns, protams, tur nebija. vectēvs, dēls un mazdēls dodas savādā roadtripā, lai atpestītu vecmāmuļu no vecuma marasma- jeb pēkšņas iemīlēšanās citā vīrietī. tā kā visi vīrieši ir ražoti pie baltijas jūras, sūdīgi viņiem iet ar to savstarpējo komunikāciju. katrs viņi ir drusku kretīni, drusku labi un briesmīgi egoisti. nu nekas īpašs. it kā viss zināms, viss redzēts. bet laikam tā spēja nepalikt sierainai, balansēt uz vispasaules emociju asmenīšiem, nezinu. ā, un klavieres, kuras laivā ved pāri upei, un estetizētas pusaudža aifonbildes, un... tik kruta filma, kaut kas no manas mīļās mismazāsaulstariņa pasaules, tikai piemērotāks mūsu klimatam.
the bones brigade (lalala)- vispār bija doma iet uz beļģu filmu par panku ar sunīti, bet viss izpārdots un bēda. vienīgā cita filma bija šitā, un t. apgalvo, ka viņam patīk skeitborda filmas. lūk. sākumā gan kļūdaini palaida doķeni par disko, man jau būtu vienalga, bet citi skatītāji spītīgi. apmainīja pret pareizo. a tur visādi onkuļi, kas stāsta, kā skeitojuši astoņdesmitajos. kruta laikam skeitojuši, jo fūtidžā viņi tur lēkā, un skatītāji saka "vau vau", tāpēc viņi laikam skeito labāk kā citi. pie tam vienu no čaļiem sauc tāpat kā to džeku no datorspēles, to toniju ērgli, ptu tu, vanagu. viens cits ir dikti mīļš, kaut kāds ronijs laikam, viņš esot izgudrojis visus pasaules trikus, bet izskatās pēc tāda pārmēru laba ciema muļķīša. tad vēl tur ir tāds mākslinieks un fotgrāfs, kas daudz, nesakarīgi un aizrautīgi runā, viņš bija mans mīļākais varonis. ā, un kadri no kaut kāda bī mūvija, ko šie kopā taisījuši, kur viņi glābj kaut kādu ņita tibetas mūkskeiteri vai kaut ko uz to pusi, tie bija rihtīgi mīļi.
the sessions - (ASV, 2012, dir. Lewin)- visnotaļ mīļa filma par čali, kurš, ja pareizi sapratu, poliomelīta dēļ vairs nevar īsti kustēties un visu dzīvi pavada tādā lielā metāla konservbundžā. tā būtu drusku bēdīga un drusku intouchables filma visā visumā, ja galvenais bazars nebūtu par seksu. čalis izdomā zaudēt nevainību un viņam palīgā nāk helēna hanta (how cool is that?), kura nav īsti prostitūta, bet gan ārkārtīgi praktiski praktizējoša seksa terapiste. vēl tur ir viljams hā meisijs kā ļoti liberāli noskaņots mācītājs un galvenais čalis ir džons houks (ne tā kā tonijs, bet tā kā hawkes), to gan īsti nezinu, bet laikam vajadzētu. it kā smieklīga, kustinoša un visnotaļ neparasta filma, tas sekss viņu padara par gluži cita līmeņa asarkacekli, bet... kaut kas pārāk holivudisks tai visā, lai noticētu līdz galam. tas "tu vari būt laimīgs, pat ja dzīvo metāla bundžā", jo dzīve, lai arī drusku skarba, tomēr ir taureņi un vienradži, ja vien tu tici un iztēlojies gana stipri, nu viss tas bullšits. gandrīz, bet nē. patika, bet nenoticēju, par spīti visam "based on the true story" (par tādu dzejnieku/žurnālistu marku o'braienu, ja kas). Leave a comment |
