as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - November 12th, 2012

Frīdvalds satori norej Silovu, ne tikai tādēļ, ka viņai ir labi atalgots darbs, bet arī tāpēc, ka viņa acīmredzami nezina par ko raksta. raksta, lūk, par aku, bet kad, bļin, jaunkudze vispār akas bildi pēdējoreiz redzējusi, kur nu vēl dzīvē, a? un man ir tik žēl, ka internetā pa rokai nav kāds paša Frīdvalda daiļdarbs, lai pajautātu viņam, kad viņš pats savas akas pēdējoreiz acīs skatījis. nu bet labi, mēs varam aplūkot satori pēdējā laikā atzītos autorus:

Es esmu faraons
Man pieder viens teļš - raksta Kaspars Valtmans, lūk. man jautājums, vai viņš maz zina, ko nozīmē būt faraonam, un vai viņam jebkad ir piederējis kāds teļš.

Artis Ostups, atkal, nākamajā rakstā dzejo par 1941. gadu. vai autors ir pieredzējis šo gadu?

tālāk.

kāda meitene vārdā Anita Mileika raksta, ka viņa esot kara gūsteknis. wattafak, Anita Mileika, ko tu ar to domā, ko tu vispār par karu zini?

(un ja jūs teiksiet, ka šie cilvēki ir domājuši gluži ko citu, kā gan lai mēs zinām, ko Maija ar savām akām domājusi? neesam jau vidusskolas literatūras skolotājas, kas no pāris rindiņām var uzbliezt apceri par visām iespējamajām interpretācijām četrdesmit minūšu garumā)

jūs, liekuļu bars, apgalvojat, ka Maija Silova nevar rakstīt dzeju, jo viņa ir "ballīšu karaliene". un kā jūs pamatojat šīs dzejas sliktumu? kā, šo dzeju raksta ballīšu karaliene. izcils punkts, taisni tādu punktu es sagaidu no patiesajiem latviešu literatūras spīdekļiem.

jo īsts dzejnieks ir tāds, kas skumji kož bēniņos. un tad, ja vina dzeja ir dranķis, tad tā vismaz ir "patiesa".
īsts dzejnieks ir nožēlojama radībiņa, kas zina, ka nevienam viņa dzeju nevajag, ka tauta tai ir par stulbu.

un tad man jājautā atkal un atkal- kur tieši ir problēma? vai tajā, ka Silova uzdrošinās rakstīt dzeju, acīmredzami sliktu dzeju? izdot to? ak dies, kādi tik dieva brīnumi sevi neizdod.

vai tomēr tajā, ka Silova spēj radīt iemeslu tautai pirkt viņas dzejas grāmatas, kamēr jūsējās kalst plauktos? un tā ir dziļa, nepiedodama netaisnība.
vai tomēr tajā, ka jūs esat tik pilni indes, ka nespējat klusēt, kamēr Silova runā muļķības katrā intervijā, un katrā intervijā saka, ka cilvēkam jābūt tādam kāds viņš ir, un ļaunums un skaudība nav jālaiž sev klāt?

vai tomēr tajā, ka jūs esat tie rejošie suņi, kamēr Silova ar savu smalkas markas karavānu iet tālāk?

vai tomēr tajā, ka tāds muļķa dieva cilvēciņš kā Silova ir izrādījies gudrāks i tai ziņā, kā būt laimīgam, i tai ziņā kā kļūt materiāli nodrošinātam, i tai ziņā, kā staigāt pa pasauli ar smuku (gaumes jautājums, saprotams) un smaidīgu ģīmīti... bet dzeja, lūk, ir kaut kas tik ekskluzīvs, tik jūsu prieciņš, ka Silova, terminam vien pieskaroties, to aptraipa ar savu nožēlojamo bezsmadzeņu veiksmi?

tad man ir pārsteigums. jūs, šo būtni izņirgājot, esat kļuvuši tikpat dzelteni kā jūsu nicinātā dzeltenā prese, tikpat dzelteni kā komentāri internetos, tikpat dzelteni kā... vai tik tā nebija dzeltenā krāsa, kuru savulaik tulkoja kā greizsirdību, skaudību un vājumu?

nu jā, man laikam stipri vairāk kretinē, ka Fomu uzskata par dzejnieci un Balču- par fotogrāfu, nekā visa Latvija draudzīgi neuzskata Maiju par dzejnieci.


bet, ko jūs visi par to skaudību? man likās, ka saku, ka dirst vajag mazāk. a ja dirst- tad vismaz argumentēti.

citiem vārdiem (pēdējiem vārdiem šodien):

pasaule ir pietiekami nepatīkama vieta ar to pamatoto un nepamatoto kritiku, ko mēs ikdienā saņemam. atzīt, ka tas ir iekš normas, brutāli nolikt "to, kas ir pelnījis" (tā pelnīšana ir tāda ļoti subjektīva padarīšana tomēr) tīri sava prieka pēc, nozīmē nolaist latiņu daudz zemāk kā visas pasaules sliktajai dzejai būtu pa spēkam.

un, ja man kādreiz gribēsies par kādu mazliet iesmiet, rakstītāju ieskaitot, es noteikti patveršos brīnišķīgajā ex-mango.lv (tagad laikam delfi.izklaide) vai iesmiešu par samantas tīnas kailvideo. varbūt tā ir liekulība, bet to darot man būs drusku kauns.


bet, ja man gribēsies palasīt kaut ko, kas pieprasa lielāku smadzeņu piepūli, es iešu uz satori. un, vienalga vai piekritīšu vai nepiekritīšu vai (nu kāda gan starpība) varbūt vispār neiebraukšu, man gribēsies ticēt, ka kaut kādā mērā izlasītais "analizē", "aplūko", "mēģina izprast"...ak, nu vienalga.

lai paliek silova. lai paliek frīdvalds.

pēc tam, kad dokumentālists parādījās lnt, man bija ļoti skumji. jo tik daudzi publiskajā telpā metās kliegt par to, kāds sūds tas ir. vispār man nepatika dokumentālists. bet es nezinu, kādā pakāpē drausmīgam vai, teiksim, uzspiestam kaut kam jābūt, lai neargumentēti drīkstētu brēkt "sūds", "sūds", "sūds". un varbūt pat bija patīkamāk pirms tviteriem un tamlīdzīgi, jo, tad mēs vismaz drīkstējām ticēt, ka internetkomentētāji ir kaut kādi galīgi lohi, kas, nebūdami anonīmi, izrādītos esam pārāk kautrīgi, lai pīkstētu.

bet tagad tā ir sava veida drosme. pielikt savu bildīti blakus un publiski izrādīt savu riebumu.

un kaut kas tajā visā mani tik ļoti nomāc, ka es nevaru un nevaru aizvērties.