| Aug. 19th, 2011 11:58 am von trīra melanholija tātad.
klusums zālē pēc titriem.
nezinu, manā galvā visas dogvilas, dejotājas, antikristi, idioti, viļņi, vienalga, iet ieskrieties.
protams, kā jebkurš es allaž esmu cienījusi trīru par viņa ģenialitāti un drosmi, taču.
melanholija ir jūtīgākā, cilvēciskākā, gudrākā un līdz ar to man vistuvākā līdz šim.
es gaidīju, ka trīrs vienkārši bliezīs pa galvu, savā ierastajā veidā. nenoliedzami, viņš to dara. pie paša sākuma, klasiskās mūzikas ar līdz sāpēm estētiskiem kadriem biju skeptiska. welcome to antichrist 2. ne velna. šoreiz par cilvēku maziskumu, vai sauc kā gribi, viņš runāja daudz nobriedušākā, daudz smalkākā veidā. varbūt pirmoreiz likās, ka kaut nedaudz, bet trīrs mīl cilvēku dzimumu.
pulciņš cilvēku, no vienas puses viņu pasaule jau ir beigusies, šis sākums ir feikošana, varbūt tas ir izmisuma mēģinājums piedzimt no jauna, piedzimt caur kādu citu. jā, mēs esam vieni, jā, mēs esam egoisti, jā, mēs esam muļķi. un tomēr, pasaules gals nebūs atbrīvošana, sēdēt un dzert vīnu, vērojot savu bojāeju, iespējams, ir viegli. pavisam noteikti tas ir bezjēdzīgi. un tā viņi beigās nedara.
bailes dzīvot. bailes mirt. neviena paša, kam paraudāt uz pleca.
un visbeidzot. kad tev ir tik ļoti ļoti smagi, ir jāvēro kā iemieg bērns. tava sen zudusī drošība pašas rokās.
nezinu. dialogi bija izcili, aktieri bija izcili, labi, varbūt es smējos vietās, kur neviens cits nesmējās, tā kā šis viss (surprise!!!) ir subjektīvs.
gāju mājās, trīcēju tā, kā trīc reizi trijos gados pēc filmām, kas iedod iekšā, un klusēju. nevis tāpēc, ka man bija jādomā par filmu vai par dzīvi. tāpēc, ka tajā brīdī viss jau bija pateikts. 3 comments - Leave a comment |
