as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - December 15th, 2010

"un tā dzīve tevi piemāna. tikai atskatoties tu reiz sapratīsi, ka tieši tā jau arī bija tā laime"

man ir radošā krīze. un eksistenciālā. tātad nekā jauna.
kaut kas nesen paziņoja, ka man nekad nebūšot pusmūža krīzes.
jā. a- jo līdz pusmūžam jāizvelk. b- jo es mostos un eju gulēt ar rīta un vakara krīzi.

vēl man uz pieres ir pirmā krunciņa. mazītiņa un knapi pamanāma, bet tā jau viss sākas, vai ne? un vēl man tuvojas dzimšanas diena, ko vajadzētu pavadīt ieslēgtai tumšā telpā un izslēgtā telefonā, tā trīs gadus, un cilvēki piemirsīs, ka es novecoju.

un jūs drīkstat uzjautrināties. bet, protams, manā plānā, un visos citos plānos, ap šo laiku jau bija karjeras, mākslinieciskās virsotnes, un, jā, savulaik arī bērns, bet bērnu es atmetu jau sen.

kad cilvēks beidz skaitīties jauns? un, ja viņš sāk melot par saviem gadiem, vai viņš var skaitīties drusku nepieskaitāms, bet mūžīgi jauns?

tie drausmīgie bēgšanas un klejošanas instinkti. bet, nē, bērniņ, sēdi uz vietas un raksti, raksti, raksti, noraksti visu, tā ir tikai viena dzīve veselā okeānā.


paga. skaidri zinu, ka gribēju stāstīt ko citu. kaut ko kaut nedaudz vērtīgāku.

sasodīts. un tā dzīve tevi piemāna.

vot, es atcerējos, ko es patiesībā gribēju teikt. imanta lancmaņa raksts pēdējā rīgas laikā.

svētā dievmāte! es saprotu, ka viņš ir kruts džeks un tā, no pagājušā stāsta, par tām karātavām, bija kaut kādas mulsinošas epizodes, tā kā apsolījums par beigām sešpadsmitreiz un tā, bet vispār nu- lasāmi un bildes smukas.

šoreiz. nezinu. kaut kas no tām mīlestības vēstulēm, ko atsūta atpakaļ izlabotām gramatikas kļūdām. sāku savā nodabā piesieties pate šim labojumam, cik nu es savā švaksmadzeņu galviņā saprotu filoloģijas peripetijas, bet tad sakaunējos (bet bij tur pretrunas, bij tur pretrunas, nu kauču kāda suņa pēc daži vietvārdi jāpieskaņo franciskajai izpratnei, daži mūsu pašu tulkojumam, citi vācu- atkarīgs no konteksta, kurš pats ir atkarīgs, bet nu, jā, neesmu es tik enciklopēdiska, lai spļaudītos.)

latviešu valoda nav pateicīga, lai pārnēsātu citu valodu, it sevišķi sarežģītas un specifiskas konstrukcijas, bet tas tā kā jau būtu aprunāts tā, ka valodiņa sarkst un bālē nemitīgi.

mēs varam izlikties, ka tas ir tikai fons, un svarīgais jau tur ir par to prustu, par to sajūtu, par tiem smalkumiem... protams, varam.

bet vispār, man nav ne jausmas, cik brīnišķīgi lancmaņa kungs peld tai valodā, acīmredzami ārkārtīgi lieliski, bet dzimis un audzis tak viņš ir Latvijā, vai ne? varbūt es kļūdos. bet bet bet, tas pat nav svarīgi. kas mani mulsina ir šis savdabīgais snobisms, pat priekš rl jaunā līmenī, kas ir šīs astoņas lappuses, kuras tik pat labi varētu nodēvēt par rubriku "skaidrīte jaunarāja kļūdās"...

bet galvenokārt. tas pat nav snobiski. un tieši pret tādiem cilvēkiem kā es tad jābūt snobiskam, jo, tas ko es teikšu, skan:

tas vienkārši ir šausminoši garlaicīgi.