| Dec. 2nd, 2010 01:33 am gribēju sacerēt masrindiņas, bet saskatīju, ka nav tur nekā...nu nekā tur nav, nu kas gan tur varētu būt.
lielā, resnā igauņu festivāla ietvaros pagaidām pagadījušās tikai divas filmas, kas mani tā pa īstam sadrebinājušas.
white irish drinkers. dēļ kailuma kapos, dēļ pēdējā kadra un dēļ tās pusstundas, kuras laikā mana acu tuša pārvietojās no acīm līdz dekoltē. skumjais klauns. bet pats stāsts, tik virvjizdejojoši nobalansē starp ironiju un naivumu, ka sāp.
gigola. dēļ maigas nostaļģijas pēc visiem pigala skumjajiem klauniem rītnaktīs, dēļ pilnīgi neiespējamas aktierspēles, kaut vai tā vien dēļ, ka man bija tik ļoti jānotic galvenās varones pārliecinātajai homoseksualitātei, ka nācās riebumā aizgriezties, kad viņa ielaidās ar itāļu bandītiņu. un dēļ sievišķā un vīrišķā sapludināšanu, dēļ nicinājuma un dēļ krāšņuma.
un tad es sāku nojaust, ka tā nav sagadīšanās, ka šīs filmas ir vienīgās, kurās esmu bijusi viena. bez draudziņiem vai trešdaļdraudziņiem. pilnīga saplūšana tomēr iespējama tikai divatā. arī tad ja otrs ir (tikai) citurienes atspulgs.
ak un, protams, lai nu paliek brīnumzeme. it's poetry of drugs and promiscuous sex from now on. vismaz reizi gadā. izliekoties. Leave a comment |
