| Apr. 26th, 2010 05:49 pm saule ir mierinoša. mazās ziemeļdvēseles apķep un spiedz.
kādu dienu es ar cilvēkiem sazināšos tikai ar telepātijas palīdzību. un ja nu mums būs komunikācijaplauziens, vainošu viņus.
izņemot, saprotams, haida kungu. ar haida kungu sarunāšos caur ekspresīvu ķermeņa valodu.
liekas, autobusā uzrakstīju dzejoli. bail pārbaudīt.
skaisti, iebūt pavasarī. ķermenis kaut kāds satrūcies, karstuma lēkmes, ne tur iekrituši muskuļi, bet tie visi ir dzīves sīkumi.
savukārt nekādu dzīvessvarīgumu vispār nav.
kādā no nu jau tik pierastajām asarlēkmēm atradu mierinājumu čaklā dzejolī par domāšanu par vasaru.
manas histērijas ir veselīgas, to drusku apjaušu.
attīrīt to visu nekad neizraudāto.
atzīt visu neizdarīto.
mana indija ir mani pirmie mēģinājumi paskatīties acīs meitenei, kura es nekad neesmu gribējusi būt.
bet. mēs visi esam jukuši, to arī nedrīkst aizmirst. pārlieku iedziļināties savā unikālajā pašnožēlā nav vērts, ļauties, bet pēc tam savākties un paspēlēt teātros, jo māksla ir lielāka par dzīvi. Leave a comment |
