as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - January 19th, 2010

mirklis.
izlasīju par to, ka diezi kaut kas ir pašas piedzīvots un autore tik jauna, tik jauna, nolēmu uz brīdi sajusties tik veca, tik veca un pasmaidīt. nu uzreiz pēc tam smaidīt par šo pasmaidīšanu, protams.

alisi vēl daudzi slavēšot, tā vēl tur rakstīts. ilgpilni mīņājoties: nu?nu?nu?


apsēsti klausos vienu un to pašu dziesmu, nu jau 12 stundas. but funny thing, i'm not at all sad
that it stopped this way.

skola. autobuss. palaizīt grīdu.
izbeigt priecāties par tik pašnāvnieciskām notīm.
izbeigt refleksijas par tēmu- why don't they love me.
izbeigties.
tev rokās.

ā, un vēl. vakar kursabiedrene jautāja:
-a klau, par ko tev tā dzeja ir?
-nū...nu varbūt kaut ko netā izlasi.
-nē, man nepatīk dzeja. tu vienkārši pasaki par ko?
-amm...nu.ēē...
-nu tipa tur par mīlestībām nelaimīgām?
-amm. nu tipa. laikam.

vieglas skumjas.
tā kā gribētos, ka varētu atkal atrast universālas patiesības kauperiņa balsī, no sērijas: nav pasaules mazas, nav pasaules lielas; ir tikai mūsējā- vienalga ko teiktu kaimiņi aiz sienas.

filmparāde. aizšmaucu projām bez liekām nožēlām. tikai. nezinu. visas tās pārdomas. par tik relatīvo jēdzienu "talants". un ka paliks jau ne tie, kam iekšā vairāk, paliks tie, kuriem viss vieglāk nāks uz āru, kuri vieglāk tiks augstāk. mjā, amerika un atklāšana.

un viss jau ir labi. kauktmūziku nafig, un tomēr nepāriet, nepāriet.

par visnotaļ retajiem brīžiem, kad izvēle ir. par vēl retākajiem, ka sanāk "pareizi" izdarīties.

par vietām, kur tu vienmēr būsi divatā ar sevi.

vakar ieslīdēt tai miegā bija tik nedabiski laba sajūta, gandrīz narkotiska, un tad pielīp dziesma par vēnu griešanu, dzen projām, viņa ir atpakaļ, tik skaista, tik mīļa. bet zemapziņā podziņas spiežas, pēkšņi viss tik sāpīgi, tik īsti, tik nopietni, maziņš emo labajā ausī sēž.

kad atgriešanās ir vienīgā aizbēgšana. kas vispār ir viss pārējais?

es rīt atkal būšu priecīga un bagāta- omītes ābelē motīvs.