as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - December 10th, 2009

japāņu meitene vakaros nemitīgi dzer kakao.
viņai ir pusgaras zeķes, viņām visām vienmēr ir pusgaras zeķes.

kaut kur tālumā smaržo papīrs. un siltums.

un reizi pa reizei esmu vēl nekam nederīgāks cilvēks kā parasti. bet priecīgs.

kā teica darma. dzīvei nav nekādas jēgas. tāpat kā jokos. ja bārā ienāk vīrs ar pīli uz galvas, nav svarīgi, kāpēc viņam tur tas putns. svarīgs ir viss, kas notiks tālāk.

japāņu meitene man iedeva rīsu cepumu. kādu brīdi domāju, vai man vajadzētu komentēt savu attieksmi pret cepumu, bet tas bija japāniskais cepums parastais, man īsti nebija ko teikt, un tad nu es viņu klusēdama grauzu, kamēr japāniete čaloja un čivināja ar otru japānieti. viņa daudz smejas tos smieklus, kas ir sajaukums par pieklājības vadītu mēģinājumu būt jaukam un patiesu naivumu. viņas savā starpā runāja, ka esmu gara, bet pavadošie žesti man visnotaļ lika saprast par ko runa, tad es pasmaidīju un teicu. yes. i am. tall.

un tad viņas atkal smējās.

tā ir tik pazīstama sajūta, skatīties uz cilvēkiem, kas ir no ārpuses. es neesmu no ārpuses. kad nakts vidū man piesienas bomzīši cigareti jautājot, atbildu kroplā krievu valodā, tad viņi jautā, no kurienes es esmu, kad saku no kurienes- oi, naša, naša ģevuška. mēs esam baltieši, to es agrāk nezināju. viena suga, viena šnite. vieni lepnumi, vieni kompleksi. jā, man jau liekas, ka te aiz žoga viss tomēr... nu tā savāktāks. bet, ei nu sazini. valodas komplekss tiešām liekas mazāks, nezinu, no kurienes stereotips par lepnajiem, nacionālajiem igauņiem. man domāt- paranoja viņiem mazāka. i reklāmas divvalodu, i neba nu nerunās ar tevi krieviski. jā, reizēm. kad adresāta paša krievu valoda ir tik neveikla, ka viņš neatpazīst manī tādu pašu dunduku. tad reizi pa reizei automātiskā tu nerunā valsts valodā nelaipnība. citādi. rimi aiz stūra pārdod laimas končas un šokolādes sieriņus, kādas vairs tur nemājas? pirmoreiz man dažreiz pašai jādomā par savu igauņasiņu piejaukumu. pabēdājos, ka uzvārds nomainīts, bet... tā jau tāda iekšējā vēlēšanās maksimāli iederēties, arī tāda feikošana, labāk būtu vārdiņus pa nāsīm šņaukusi iekšā.

no otras puses. kā ārpusietis var justies arī pļavniekos vai, nezinu, bauskā. man jau liekas, ka tas maz atkarīgs no cilvēka paša, vairāk no apstākļiem. ir, protams, tie, kas ieburzās visur un vienmēr, bet tā ir tāda maza, ar savu pārspīlēto atvērtību biedējoša grupiņa un gan jau arī viņi šad tad aplaužas.

iederēšanās ir dvēseles sajūta. katrai dvēselei citi nosacījumi, lai sajustos savā šķīvī.

ko es ar to visu gribēju pateikt? khmm...varētu domāt, ka blogoju, lai pateiktu. kas es te sēžu pagalam viena koju virtuvē, neiespringstu komunikācijai ar ārpasauli un secinu, ka neizprotamu apstākļu dēļ tallinā jūtos kā savējais, lai arī tallina diez vai šādu apgalvojumu ņemtu par pilnu.

un tad es tikko liftā braucu ar puisi baltā kreklā un dzeltenu puķi rokās. izskatījās satraucies, bet varbūt tas labāk atbilda manai fantāzijai.

par dzeltenām puķēm. bēniņputekļos izraku kādā pirmajā klasītē pašsalīmētu "dzejoļu krājumu". it sevišķi kontekstā biju i uzjautrināta, i parādu atdevusi vismaz sajutos. vissmalkākais tomēr teksts uz tā "izdevusi izdevniecība narcise". haida kungs smējās.

un tad tai pašā sakarā uzdūros arī precīzam pirmajam uzrakstītajam pantiņam. tagad zinu, ka skan šitā- slidoju es viens/sniegs ir balts kā piens/slidojam mēs abi/un laikam ira labi.

man jāizrakstās. tā dīvainā sajūta. ka laikam ira labi. un ārā vārgi, bet nenoliedzami snieg. būs ziemassvētki mieri virs zemes kruzuļi mirgumi siltumi un tagad tikai jāievelk elpa, jāaizspiež deguns un lēni lēni jāskaita atpakaļ no aptuveni 604 800 sekundēm.