penny_lane | Dec. 10th, 2009 10:11 pm un tad es tikko liftā braucu ar puisi baltā kreklā un dzeltenu puķi rokās. izskatījās satraucies, bet varbūt tas labāk atbilda manai fantāzijai.
par dzeltenām puķēm. bēniņputekļos izraku kādā pirmajā klasītē pašsalīmētu "dzejoļu krājumu". it sevišķi kontekstā biju i uzjautrināta, i parādu atdevusi vismaz sajutos. vissmalkākais tomēr teksts uz tā "izdevusi izdevniecība narcise". haida kungs smējās.
un tad tai pašā sakarā uzdūros arī precīzam pirmajam uzrakstītajam pantiņam. tagad zinu, ka skan šitā- slidoju es viens/sniegs ir balts kā piens/slidojam mēs abi/un laikam ira labi.
man jāizrakstās. tā dīvainā sajūta. ka laikam ira labi. un ārā vārgi, bet nenoliedzami snieg. būs ziemassvētki mieri virs zemes kruzuļi mirgumi siltumi un tagad tikai jāievelk elpa, jāaizspiež deguns un lēni lēni jāskaita atpakaļ no aptuveni 604 800 sekundēm. Read Comments |