as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - October 16th, 2009

es te domāju. cik nekaunīgi būtu apgalvot, ka mani vairs neuztrauc, kas notiek latvijā. nogurst. savā ziņā piekrītu tiem, kas pārmet vispārējo panisko sedziņas raušanu uz savu pusi. lai nu kam, bet mums, vot, atņemt- tā gan ir cūcība. jā, tas ir cilvēciski. bet. vēl vakar vai kad te nejauši dabūju nokomentēt tautietes savārstījumu, kāpēc univ nevajadzētu apvienot visu vienā putrā. nu, okei, nevajadzētu. bet viņas formulējumi bija a) naudu taču var ietaupīt uz visu ko citu un b) naudu nedrīkst taupīt uz studentiem, viņi ir valsts nākotne. nenoturējos nepierakstīt- uz ko tad? uz tagadni? vai pagātni (pensionāriem, tātad). vai komentāri internetā par "atņemsim liekēžiem deputātiem naudu un izbarosim studentiem un bezpajumtniekiem" ai nu. un tagad visa kultūra sēdēs astoņpadsmitajā novembrī uz svecēm pūrā? vot tā, manuprāt, ir augstākās pakāpes necieņa. nu es atvainojos. da mēs jums tagad parādīsim, sliktie politiķi. neba jau nu politiķi birdinās asaru par bālēliņu norītām dziesmām. tas pats nabaga tantuks pensionārs, kam viens no prieciņiem ir visa tēvē programma svētku dienā un tas naivais nabadziņš, kas vēl joprojām pliks, toties brīvs.

jā, bet šitā jau sanāk pavisam otrādi. atņemiet mums naudu? tad iesāliet savu neatkarību. protams, tas nav tā domāts. bet tie nabaga politiķi tak ar neko sliktu negrib.

bet vainosim visi kalvīti vienu pie ekonomiskās krīzes. nepievilcīgs tipāžs kā nekā.

un palasīju komentārus par līdaku, vispār dūša apskrējās. labus, sliktus, vienalga. labie norāda, ka pateikt "aizver muti", tas ir kā iespļaut sliktajam krievam dvēselē (kurš to vien gaida kā lv izputēs un varēs šamējo pievienot abrenei, kā teicis cienījamais mākslinieks), sliktie. sliktie ir ierēkšana par viena cilvēka pacietības zudumu. nekas slavējams, kaut kas viegli piedodams. manuprāt. bet es laikam nepārstāvu savas tautas viedokli.

vairāk par visu man riebjas fanātisms. un kaut kas fanātisks spiežas no visām pusēm tagad lv sakarā.

tādēļ. pieņemot sevi par citas valsts iedzīvotāju vai varbūt pasaules pilsoni, atmetot visus nacionālisma iedīgļus, klāt nāk vieglums. nu, drusku stulbi. drusku labi. drusku bēdīgi. a ko tur daudz. lai es esmu žurka, kas bēg no grimstoša kuģa.

nepārprotiet. man mana valsts ir mīļa un dārga. un tas ir sava veida gļēvums- novērsties no kāda mīļa un dārga, kad tu redzi, ka viņš ir pavisam sagājis sviestā. bet ja reiz tu tur neko nevari mainīt. pret sevi pašu saudzīgāk ir pievērt acis.

ne jau no tevis es bēgu
ne no izaugušiem dēliem, mirušām čūskām
pat ne no lēni kalstošiem ozoliem
šī zeme ir svēta
un svēta ir zeme otrpus jūrai
kamēr būs pastkastītes
tāluma izsalkušas
tikmēr būs vēstules
kamēr būs klejotāji
tikmēr būs palicēji
uguns ir viņu rokās, lai uguns paliek pie viņiem
un kad dzirkstelēm aplipuši atbrauks ciemos
visplatākajos bulvāros nepaiet garām
brīvprātīgi trimdinieki tik jocīgi
cik šīm sāpēm jābūt liekulīgām
un cik tomēr tās īstas
zini, vēl šodien man lauzīti svešādi teica
tu esi latviete, pastāsti man par čaku
vārdi uzreiz sprūst rīklē. kādu brīdi tu smoc.
jā, viņa sirds visa vienuviet
tomēr tik daudzas izmētātas it visur
gribēt aizsniegt pēc iespējas vairāk
kāda izšķērdība, kāds naivums, kāda gļēvulība
mana tauta ir sprīdīšu tauta
manai tautai reizēm ne drusku nav kauna
saules apdalīta, cenšas un atkal jau nemāk būt silta
mana zeme, piesūkusies rupjmaizes dvašu
bērzu sulas, īssvārku drostaliņu klusās ilgas
samīdīta, vējiņsapūsta, kūlas dedzināta
spītīgi turpina dīdzināt asaras raspodos un paparžu ziedus
neizdzēšama plūst cauri
ik vārdam, kas izskan jebkurā pasaules malā
ne jau no viņas es bēgu
viss ir vienkāršāk, daudz vienkāršāk

dažām dvēselēm par kareivjiem jābūt
kamēr citas ir mūžīgi dezertieri.

un, protams, ka panesās

tā tev blakus
tā šonakt neesmu es
tas ir viss, ko tu vēlies
viss, ko vēl neesi uzdrošinājies

ja tu pastieptu roku
tu zinātu, ka šonakt
vari staigāt man cauri
kā reizēm var staigāt caur sienām

mums ir mikroviļņu vakariņas
televizora zilganā liesmā
un filma ir par mīlestību
un brīžiem pat smieklīga arī

neko vairāk jau nevajag
beidzot apkure un vēl palicis vīns
kaimiņi klusi
iespējams, pavisam drīz būs sniegs

(bērnībā vecmātei priekšā nobružātiem remarkiem stāvēja porcelāna lelles, tik augstu un neaizsniedzami, labāk neaiztiec, nespēlējies, antīkas, unikālas, relikvijas, lielsvešvārdīgas, jā, nekad nekad neko vairs tik ļoti nav gribējies no visa spēka triekt pret zemi )