as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - September 20th, 2009

ai, ai, ai, w.

mja. bija jauks vakars, ar bezgala piemīlīgo beļģu meiteni- viņā ir kaut kas no perfektā skaistuma-, ar manu trako rūmmeiteni un vācieti. kuru, kā izrādās, sauc dženifera, kura ir pa pusei amerikāniete, un āārkārtīgi saprātīga būtne. man viņa visu laiku prātā bija ieķērusies kā viena no divām jautrajām apalītēm, tā kā pa lielam- nepiedodami. saruna kaut kā panesās sākumā par lingvistiku, beidzot ar vēsturi un tās sāpīgumu un subjektivitāti. kad dzirdēju sevi sakām, ka vienīgais iemesls kādēļ latvieši un šajā gadījumā- īpaši igauņi- nav spējīgi norīt krievu valodas tuvumu un eksistenci, ir insecurity of the tiny nations and all kind of absurdities in general, pabrīnījos.

haida kungam taisnība. tikai uz sevi vērsti radījumi neredz acīmredzamo. kaut kas par klusēšanas zeltu. kaut kas par vērošanas bezgalīgo noderīgumu. vēl tūkstoš stāvu, kur augt.

par pašu haida kungu. šodien ne pa jokam uzmetu lūpu, ka man te atļaujas pārmest nespēju izteikties un vēl visko. bēt. nu, bet, protams. ja tu, saulīte, neesi spējīga domu nolikt skaidri un nepārprotami, tev nav iemesla neuzklausīt kritiku. kurš gan cits, ja ne viņš?

karali, nemosties vēl.
svecei ir jādeg.
šūpuļdziesmu šeherezāde
spoguļu apsēstā.
tas nav nemaz tik daudz prasīts
klausīties tavā klusajā elpā.

otrpus logam ir miers
it neviena balss nesasauks tevi
ļauj sapņiem būt īstākiem par dzīvi.

nosargāt siltumu.
maldīties labirintos
ik izeja ved strupceļā
tikai par spīti
visi žilbinošie rīti

liec galvu man klēpī
ļaujies
laikrāži arī reizi pa reizei pagurst
dzīslotas robežas
kamēr tu guli
karali, mans skumjais klauns

es apsolos palikt blakus
es apsolos palikt sardzē

kaut kāds vājprātīgs sapnis. tam sekojošais bija par boniju un klaidu, pašnāvību mēģinājumiem aizrijoties miltus, bet pirms tam.

tātad biju izdomājusi, ka jāiet pie tallinas univ galvenā džeka sūdzēties, kas tā par lietu, ka budžets attiecas tikai uz vietējiem, laikam sapnī biju sagūglojusi kaut ko par diskrimināciju un ES ūtētē, tā kā biju izsapņojusi argumentus ne pa jokam. nu, džeks noklausās un jautā, a kāpēc man liekas, ka man pienākas. saku, ka neredzu nevienu iemeslu, kāpēc ne. nu labi, runās ar atbildīgo mana departamenta direktoru. šis mūs ierauga, nopūšas un saka: "ai, meitenīt, tu šitajā skolā tikai troksni un nepatikšanas vari sataisīt," bet nu tā diezgan labdabīgi. šie tur sēž, runājas, dzirdu, ka viens saka otram, ka "viņa ir ļoti natural, vēl nevar zināt vai tas labi vai slikti, var izrādīties abējādi". khmm...okei. nu ja, tad viņi izdomā ieiet vienā lekcijā, kur sēž viss kurss, un saka, ka kursam tagad jābalso, vai šitai meitenei kaut kas pienākas tāpat vien vai nē. šausmās domāju, ka savu mūžu neviens man neko nenovēlēs, bet nu kaut kāda puse paceļ rokas. tad g.džeks saka, ka būs jāpamato, pāris rokas nolaižas. argumenti ir tādi ļoti drebelīgi, un tad pavisam lēnām, no maniem kursabiedriem šie cilvēki pārvēršas tajos, kas man dzīvē spēlējuši kaut kādu lomu, un tie, kas man novēl bezmaksas izglītību ir draugi, paziņas ūtētē, bet mans skatiens slīd viņiem garām, redzu tādus, kas man i garoziņu nenovēlētu, izmisusi domāju, ka tūlīt būs jāstāsta "pret" iemesli, ka mani sazāģēs mazos gabaliņos, ka neesmu bijusi pietiekami labs cilvēks, ka, re kā, viss dzīvē nāk atpakaļ, tad es pamostos, ir nakts vidus, man priekšā daudz mierīgāki sapņi, kur gluži parasti slepkavos cilvēkus un tā, bet nekas šitik šausmīgs vairs nav gaidāms.

pasties tik. lai nemācītos igauņvalodu, iespējams trīs stundas no vietas lasīt komiksus. pagaidām trīs.

savukārt natālija atnāca mājās, jautāju- had good time?-. uz ko viņa savā emocionālajā slāviskajā veidā: "yeah. good time. fucking good time, can still feel all that good time in my head."

nekas nav mainījies. nodarbošanās vismaz.


Cyanide & Happiness @ Explosm.net

nei, feministu literatūra nav priekš manis. pat bovuāras laikos, manuprāt, ar žanu polu viņa brutāli flirtēja, varbūt tādā izsmalcināti inteliģentā veidā, bet tomēr, sēdēja tak un skatījās lielām acīm. šodien, par ko gan šodien vispār varētu čīkstēt? tā ir sievietes izvēle būt seksuālam objektam, viņa ne vienmēr var pati izvēlēties par tādu būt, bet pilnīgi vienmēr- nebūt.

pie tam, es no lejas skatos tieši uz večiem, nu ir viņi labie režisori, labie autori, labie analītiķi (..). mjā, katrs kurš freids pateiks, ko nozīmē mana pieķeršanās augstiem papēžiem. galīgi negribu izkarot lielāku sievietes lomu, gribu darīt tā, kā tikai vīrieši var, un šai gadījumā mana dārgā teresa de lauretis pati ar savu grāmatu man kārtīgi saklapētu pa galvu. brīžiem interesanti, jā, bet ja viņa tās sievietes tur nepītu iekšā, kas vispār ir tā abstraktā apspiestā sieviete? atkal pie bovuāras, cik nu tāl izbūros cauri, viņa taču pati secina, ka sieviete izvēlējās savu lomu, neesot minoritāte, neesot vārgāka, viņa pati atbalstīja sevis nolikšanu sieviešplauktiņā.

bērnībā nespēlējos ne ar mašīnām, ne tikai ekskluzīvi puikām (jo man ne vienmēr deva tādu iespēju), ne kariņos. a tagad gribu. vienkāršāk. jautrāk. mazāk vipendronu. bet vispār, tās dzimumu robežas taču tik trauslas, tik trauslas. kāpēc feminisms vispār vēl nav nomiris, ja viņš ir panācis vismaz visu, ko vidējā sieviete varētu gribēt, un sapratis, ka vairāk grib tikai dažas un tad tas ir individuālas izvēles un cīņas jautājums?