as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - September 18th, 2009

kefīrs tomēr ir viens no brīnišķajiem cilvēces izgudrojumiem.

te par atklātībām tika runāts. savos pirmsākumos es bliezu tik atklāti, ka ciba noteikti mani pazina labāk par māsu vai paziņām, it kā tālo ārzemju moments spēlēja kaut kādu lomu, bet pa lielam mana aizraušanās ar mētelīša virināšanu tik un tā nav nekas labs. tad, kad sapratu, cik daudzi apkārtējie dzīvie īstie mani ziņkārīgi un anonīmi lasa, tad kaut kā palika neomulīgi. pa vienam vien. viss, ko tu saki, var tikt izmantots pret tevi. filtri ir laba lieta. ja padomā, ko teiks haida kungs, ja palasīs, ko vecmāmuļa un ko onkulis tramvajā, nepieskaņojot sevi pilnībā, bet tomēr. vēl šitā padarīšana izskauž in my happy place efektu. sev un interneta publikai daudz vieglāk sacelt gaisa pilis ar pārromantizētiem notikumiem, skaistām mīlestībām, asprātīgiem dialogiem un blabla so on. kaut kad mans pašmērķis bija būt interesantai par katru cenu. tagad- vispirms būt godīgai. visādi citādi man tik un tā vajag, lai jūs visi esat par mani stāvā sajūsmā, skaidra lieta *insert emoticon here*. protams, ziepjburbuļkaraļvalstīs ir sava pievilcība, tāpat kā sevis eksponēšanā- kaut kāda aizraujoša sajūta. bet, iespējams, lielāks atklātības mirklis pat parādās tad, kad tu vispirms paskaties ar iespējamo lasītāju acīm uz sevi, kurš gan ir teicis, ka nedomāt un runāt ir patiesīgāk kā domāt un tikai tad runāt?

pē es: nešaubīgi- vēl šobaltdien bremzes man draņķīgas. bet vismaz ir.

īsumā. iemetos istabā ar pārlaimīgu kliedzienu: "this day is oooover!"

mana krievu meitene, ko vēl neesmu stāstījusi, ir ar special needs. un ne molko smeldzīgajā veidā, tā pa īstam. neko. cīnamies. mazs bērns ar sliktu dikciju. izmest no galvas citā laikā, bet devoutēties pa kārtīgam, kad darbojamies. bibliotēkā mani uzrunāja "alise doesn't" un "alien sex". feministes esejas par sievietes lomu kino plus teologa apcerējumi, ka sekss (kino) ir taisns ceļš uz...nē, nepareizi...uz paradīzi, tā lūk.

vispār man gribējās stāstīt, ka dienās kā šī, ilgojos pēc m. bet tad jāatceras, ka dzīvot vudija alena filmās mūžīgi nebūtu ne veselīgi, ne patīkami. r.i.p. kādreiz kaut ko aizmeilošu. esmu parādā. bija vēstule no taizemes vai laosas, tiešām neatceros, oda pēc maza un eksotiska hoteļa. gribētos jau teikt, ka haida kungs var neraizēties, bet ja nu viņš kādu dienu jutīsies pavisam drošs, visticamāk būšu beigta un aprakta.

man patiešām mīļas ir tikai divas prātvētras dziesma. viena jau kopš bērnības- tu izvēlējies palikt- otra. otra ir par vēja ģeneratoru. viņš viņu gribēja sasiet un sēja. kaut ko par mani tas pasaka. tostarp kaut ko par šaušalīgu mūzikas gaumi, bet.

pasaule ir privātīpašnieciska. nevis cilvēki. visi agrāk vai vēlāk izlemj, ka kaut kas būs viņu un tikai viņu. un, velns, ar veselu pasauli cīnīties bezjēdzīgi, loģika, argumenti un pieredze ir viņas pusē. es šodien iemācījos igauniski pateikt estevimīlu, un tad man īsziņiski bija jāaizsūta šī informācija tālāk. tas pagaidām ir vissvarīgākais.