as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - August 14th, 2009

reizēm pie postiem ir tik daudz komentu, ka tu skaidri zini, ka neko jaunu un citādu nepateiksi. diesnedo, lai to atklātu, tev tie 546 komentāri arī jāizlasa.

sabiedriskais transports ir brīnumaina meditācijas forma. ar vienu alu pietiekami, lai dzīve liktos paciešama. pasaule ir ļoti fotogēniska. smēķēšanas atmešana būs netīkams piedzīvojums. bet gaišmaitainās dakteres acu skatienā bija diezgan skaidri redzams, kādi citi piedzīvojumi citādi sagaida manu sārto rīklīti.

ā, un tad vēl šodien gāju pa to ielu, kas savieno brīvības un miera, tur uz stūra dailes teātris. stabu? vienalga. tur tāda noplukusi māja, zaļas durvis. apstājos. skatos. un pēkšņi saprotu, ka ne jau uz durvīm skatos, bet vērtējoši aplūkoju savu atspulgu pusizdauzītā stiklā. tādas dusmas sametās. gandrīz vai redzēju, cik viegli nokavēt dzīvošanu. uz sevi blenžot. vienalga, vai tāpēc, lai pārbaudītu, vai esi vēl vietā, vai esi tik nesmuks kā jūties vai gluži otrādi. tāpat spoguļu par daudz. neviena cita lieta vairs nav domāta, lai spoguļotos. arī citas acis ne.