as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

ā, un tad vēl šodien gāju pa to ielu, kas savieno brīvības un miera, tur uz stūra dailes teātris. stabu? vienalga. tur tāda noplukusi māja, zaļas durvis. apstājos. skatos. un pēkšņi saprotu, ka ne jau uz durvīm skatos, bet vērtējoši aplūkoju savu atspulgu pusizdauzītā stiklā. tādas dusmas sametās. gandrīz vai redzēju, cik viegli nokavēt dzīvošanu. uz sevi blenžot. vienalga, vai tāpēc, lai pārbaudītu, vai esi vēl vietā, vai esi tik nesmuks kā jūties vai gluži otrādi. tāpat spoguļu par daudz. neviena cita lieta vairs nav domāta, lai spoguļotos. arī citas acis ne.