as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - November 8th, 2008

es esmu atvērta idejām, jo man pašai ideju nav.

paredzama diena ar sīko.

patīk: kaķi un bērni
krīt uz nerviem: t.s. vīrieši un suņi

cilvēki, kuri nav mani sen redzējuši, nebeidz līksmi atkārtot KĀ es esmu pieņēmusies svarā. es šajā faktā nesaskatu neko līksmu. reiz sen senos laikos biju burvīgi distrofiska. mani tas no sirds sāk kaitināt.

( njā, šitā es vairs neizskatīšos nekad, un es pat apzinos, ka nav jau slikti, ka nē...bet.  )

izraēla ir mana absolūtā vājība. pati sasmējos, ar kādu maigumu runāju. ar kādu rūpību toreiz pārvilku burtus, kā raudu pie kino.

reiz es gribēju kādam sekot uz izraēlu. tagad gribu tur nokļūt.

zeme, ko pati sev esmu apsolījusi.

p.s. a jūs pamēģināt kādreiz pālī izdziedāt dūdieviņa vārdus. for ex.

gulgainā sudraba dūmakā plūdini
dūmaļo rietu!

liela daļa cilvēcisko attiecību skumji atgādina karlsonu un brālīti. viens kas gaida, kas sajūsmā spiedz ieraugot un neko nespēj pārmest. otrs, kas kaut kādā ziņā mīl pirmo. bet mīl vēl daudzas citas lietas, pie tam nekādi negrasās atteikties no jaukajām dievināšanas privilēģijām.

kaut gan nespēj cienīt tik lupatīgu būtni. nejūtas atbildīgs. jo ko tad es, viņš jau skrien pakaļ, rausta zvanus trīs reizes un tā.

un ik reizi, kad man kāds saka- skaties, cik burvīgi kāju īkšķi, pirksi manus īkšķus?

es nosarkstu un priecīgi brēcu: jā, jā, jā.

jo manas dzimšanas dienas bez tevis, karlson, nebūs īstas dzimšanas dienas. brālītis bija mazohists. bet nelaimīgs, diez vai nelaimīgs. melanholisks mazliet. visu attaisno tas, ka reizēm tu mani aizved pastaigāt pa jumtiem.