as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - August 29th, 2008

iespruudusi stokholmaa. nokaveeta lidmashiina un nedriiksteeshana nebuut shodien pariizee...ja man vakar buutu bijis nets, gribeejaas rakstiit tik daudz ko skaistu. shodien fuuuuuuck izsaka visu.

taa. plaans...hmm...iedzert riita kafiju?

njemot veeraa, ka shodien biljeti dabuut var par 250 naudinjaam, lidoshu riit. guleeshanai man naudas nav, eeshanai man naudas nav, riit man jaatiek uz pariizi un peec tam uz bretanju, pa vidu sakraameejot dziivokli, sazvanot iipashnieku, tiekot uz banku...un uzrakstot eseju angliski-kas ir gramatika.

nav iespeejams?

o, es zinu.
un tagad. 24 stundas NEKAA. samiiljojiet mani kaads.

Kāpēc es aizgulējos.

Es murgoju visu nakti. Pie tam tik holivudiski murgots sen nebija. Pamostoties naktī un drebot un dzirdot soļus gaitenī- viena vienīga doma. Tarantino. Hostelis.

Stāsts par sapni tātad. Viss sākas muļķīgi skaisti. Pirmoreiz džonijs saņēmies ierasties naktī pie manis. Iepazīstos ar viņu kaut kādā vip pasākumā. Tur ir džonijs un bērtons. Ieraugu viņus, raustās valoda, man jāpieiet, jāpalūdz autogrāfi.

Pieeju, sāku kaut ko nenormāli nesakarīgi angliski runāt. Ka kino mūsdienās bez viņiem nebūtu nekas, ka, ja kādreiz studēšu filmas, tad tikai tāpēc, ka bērtons ir bērtons, ka man kauns, ka nevaru pabeigt teikumu, jo atrašanās viņu klātbūtnē mani pārāk satrauc. Abi īsti neklausās. Džonijs parakstās, bērtons parakstās, bet bērtona lapa izslīd no rokām un aizlido projām. Skraidu panikā apkārt, kur ir mans bērtona paraksts. Pēc kaut kāda laika uzskrienu virsū džonijam, saku, ka man jāsatiek vēlreiz bērtons, šoreiz viņš pat uz mani paskatās, man asaras acīs, viņš saka, labi, es zinu, kur ir afterpārtijs, nāc ar mani, bet ātri. Un saķer mani aiz rokas, viss ķermenis pielīst ar grūpijas cienīgu karstumu. Un tad vienā brīdī mēs esam pie dienvidjūras, un džonijs saka, ka pirms tam mums jāieiet pie viņa. Ir pilnmēness (atsauce no realitātes mirkļa, kad bildināju m.) un viņam ir tāda neprātīgi skaista māja, sarkana un apaugusi maziem rozā ziediņiem ar lieliem, veciem jumta logiem. Pēkšņi ir pavisam skaidrs, ka džonijam nav nekas pretī mani aši izdrāzt, bet šokā esmu par to, ka no visu vīriešu vīrieša šīs tik lētās vibrācijas staro tāpat kā no jebkura cita. Tad man jādomā par vanesu, kuru viņš tik neprātīgi mīlot, ka viņas muguras izliekums... lai vai kā, saprotu, ka esmu nevis sajūsmā par pārgulēt ar dievu un mirt, bet drausmīgi drausmīgi vīlusies visās savās ticībās elkiem. Tas nenozīmē, ka manos plānos nav sagraut šo ticību līdz galam, taču kaut kas liekas pagalam nepareizi. ( tālāk )

tikai maza piebilde. lidostā jāvēro cilvēki. vispār šī te piespiedus meditācija man riebjas, bet... neko jau nepadarīt. mani uzjautrina wannabe biznesmeņi, kas rianairiņa lidostā cītīgi spaida daudzām pogām aprīkotus mobilos. var jau būt- princips, bet... nezinu.

es varētu gulēt vagoniņos, teltīs un pagalmos. bet piedzīvojuma vārdā. man gribas sajūtu, ka vispār jau varētu arī visu, bet vienkārši manī nav buržuāziskā gēna. kaut kā tā. es esmu salutināta. un vienlaikus spītīga.

bet par cilvēku vērošanu. ja stāv divi vīrieši- viens skaists, otrs ne pārāk, ir pilnīgi skaidrs, ka interesantais ir otrs. tas no skaisto zviedru sērijas. ar meitenēm tā gluži nav. viņas pārāk bieži sapūtušās par neskaistumu. labi, šitā jau ir ģeneralizēšana.

oi. apnicies. apnicies. apnicies.