as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

Kāpēc es aizgulējos.

Es murgoju visu nakti. Pie tam tik holivudiski murgots sen nebija. Pamostoties naktī un drebot un dzirdot soļus gaitenī- viena vienīga doma. Tarantino. Hostelis.

Stāsts par sapni tātad. Viss sākas muļķīgi skaisti. Pirmoreiz džonijs saņēmies ierasties naktī pie manis. Iepazīstos ar viņu kaut kādā vip pasākumā. Tur ir džonijs un bērtons. Ieraugu viņus, raustās valoda, man jāpieiet, jāpalūdz autogrāfi.

Pieeju, sāku kaut ko nenormāli nesakarīgi angliski runāt. Ka kino mūsdienās bez viņiem nebūtu nekas, ka, ja kādreiz studēšu filmas, tad tikai tāpēc, ka bērtons ir bērtons, ka man kauns, ka nevaru pabeigt teikumu, jo atrašanās viņu klātbūtnē mani pārāk satrauc. Abi īsti neklausās. Džonijs parakstās, bērtons parakstās, bet bērtona lapa izslīd no rokām un aizlido projām. Skraidu panikā apkārt, kur ir mans bērtona paraksts. Pēc kaut kāda laika uzskrienu virsū džonijam, saku, ka man jāsatiek vēlreiz bērtons, šoreiz viņš pat uz mani paskatās, man asaras acīs, viņš saka, labi, es zinu, kur ir afterpārtijs, nāc ar mani, bet ātri. Un saķer mani aiz rokas, viss ķermenis pielīst ar grūpijas cienīgu karstumu. Un tad vienā brīdī mēs esam pie dienvidjūras, un džonijs saka, ka pirms tam mums jāieiet pie viņa. Ir pilnmēness (atsauce no realitātes mirkļa, kad bildināju m.) un viņam ir tāda neprātīgi skaista māja, sarkana un apaugusi maziem rozā ziediņiem ar lieliem, veciem jumta logiem. Pēkšņi ir pavisam skaidrs, ka džonijam nav nekas pretī mani aši izdrāzt, bet šokā esmu par to, ka no visu vīriešu vīrieša šīs tik lētās vibrācijas staro tāpat kā no jebkura cita. Tad man jādomā par vanesu, kuru viņš tik neprātīgi mīlot, ka viņas muguras izliekums... lai vai kā, saprotu, ka esmu nevis sajūsmā par pārgulēt ar dievu un mirt, bet drausmīgi drausmīgi vīlusies visās savās ticībās elkiem. Tas nenozīmē, ka manos plānos nav sagraut šo ticību līdz galam, taču kaut kas liekas pagalam nepareizi.

Sapnis pārlec. Kā puritāniska filma uz nākamo kadru. Es esmu pasākumā, kur ir daudz dažādu, dažādi pazīstamu cilvēku. (šai brīdī mani pārtrauc trauksmes signāls un mūs visus uz pusstundu izmet no lidostas. Nu ja. Esmu atpakaļ.) .  Nekādi pūlī nevaru atrast džoniju, bet redzu, piemēram, savu brāli, t. un i. Bet pa logu redzu puisi, ar kuru šķīrāmies nu jau pirms kāda pusgada, viņš izskatās neizskaidrojami draudīgs un sauc mani vārdā. Mēs viņu nelaidīsim iekšā, neuztraucies, man saka. Bet tad jau viņš ir pie durvīm, kuras kāds ir atvēris, pagrūž vairākus džekus un iekšā ir. Cenšos noslēpties galējā istabā, viņš man seko, saucu palīgā, bet neviens neuzdrīkstas viņam tuvoties, jo izskatās, ka viņš ir ņēmis un pavisam nojūdzies. Tāds traks, bīstams un agresīvs. Viņš aizslēdz istabu un paziņo, ka dabūšu ko pelnījusi. Viņš man sit pa seju, es nokrītu, raudu, atvainojos, saku, ka nekad neesmu gribējusi viņam nodarīt pāri. „ja tā ir taisnība, tad jau arī tagad es tev nedaru pāri,” viņš ļauni smejas un es saprotu, ka miršu (patiesībā dzīvē viņš ir viens no pacietīgākajiem zināmajiem cilvēkiem). Jautāju, kur palicis džonijs, kas viņu sanikno vēl vairāk, un viņš mani žņaudz līdz man vairs nav elpas.  Jūtos visu daudzo cilvēku ārpusē nodota, džonija nodota, brāļa nodota, viņa paša nodota un nodomāju, ka nelaimīgākai mirt vairs nav iespējams. Viņš skatās manī asinīm pieplūdušām acīm un tad es pamostos. Pārbijusies un gaitenī skanošie soļi uzdzen drebuļus, gribētos aiziet uz tualeti, bet man ir paniski bail. Gājusi agri gulēt vairs es neiemiegu, vien līdz brīdim, kad pēc stundas jāiet uz autobusu. Kad pamostos, uz parīzi lidmašīnīte aizlidojusi bez manis.