as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - July 21st, 2008

wiiiiiiiiiiiiiiiiiiiii, man atkal ir dators!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

lasu lilitā rakstu par riskiem. par dzīves mīlēšanu, pašnāvības tieksmēm, vīrieti sievietē, jo māte gaidījusi dēlu, par vēlmi pierādīt, ka esi labākā un par atkarību no spēlēšanās. par mani.

ar lorēnu vispār bija smieklīgi. viņam ir tik gejiski draudzīgas manieres, ka grūti noticēt, ka viņš ir pagalam heteroseksuāls. viņš meklē mieru. es meklēju piedzīvojumus. viņa visas draudzenes ir meitenes, es labāk jūtos starp večiem. viņam vajag maigumu un sarunas. man vajag kaisli un ātrumu. viņš ir aizbēdzis no dienvidiem, paturot tikai spēcīgu, komisku akcentu, kuru negrib laist vaļā. es gribu bēgt uz dienvidiem un atbrīvoties no sava latviski slāviskā akcenta. viņam patīk analizēt, man gribas ļauties. viņš mīl ķīmiju, es nevaru tādu ciest. viņš izskatās pēc kaķa. es izskatoties'pēc savvaļas pūdeļa. viņš strādā dienās, guļ naktīs, es otrādi. viņš dzer, lai aizmirstu, es- lai būtu ko atcerēties. viņam patīk nieciņprieciņi. gičas, burvju triki, perkusijas, instrumenti, veiklība. man patīk uz tādiem skatīties, bet nemāku pieskarties.

ir pretpoli. un ir Pretpoli. vienīgi par cilvēku, kas mūs sasaistīja mēs abi sakām, ka viņš ir enģelis. vai vismaz halucinācija. ai, hakim, kur gan tu esi aizstiepis savas lielās acis, sprogainību un dzīvību? kas ir cilvēki, kas pašlaik tiek svētīti ar tavu paiešanu garām, jo mēs visi zinām, ka cilvēki, kas reiz tevi satikuši, tevi neaizmirst. mēs ar lorēnu jokojām, ka hakima varbūt nemaz nav. viņš ir parādība, kas atnāk, kad vajag visvairāk. lai samierinātu un satrauktu. lai atgādinātu, ka dzīve ir brīnums. un viņš ir pats lielākais starp visiem tiem. prototips tēlam filmā, par kuru teikt, ka tādi nepastāv.

'tu ar saviem mīlestības līmeņiem,' šodien nopūtās haida kungs. vai tad citiem tā nav? kā gan var padarīt par savas pasaules centru vienu cilvēku, ja citus tu mīli, citiem pieķeries, citus apbrīno, un tikai kopā, esot kaut kur tepat un tālu, viņi rada to dīvaino burvību, kad tu vairs neesi tu pats, bet tikai ādā atstātie nospiedumi?

‘take me, i am the drug; take me, i am hallucinogenic.’’

/s.dali/

tava traģēdija ir tā, ka tev vairs nav četru gadu, bet tu neesi paguvis uzdot visus četrgadīgā jautājumus. brīdī, kad tu kļuvi par māti, kas kušina savu bērnu, brīdī, kad tev vairs nebija melnzemes aiz nagiem, brīdī, kad tu kļuvi tik pieaudzis, lai rītos dzertu kafiju…

pilsētas atkritumos plastmasas pudeles pārkūst rozēs
ozona caurums par lietussargu
līst kaķi un suņi
un krievu dvēseles
nav jau izvēles, pasaule jāsamin kājām
mēs esam tie, kas grib kļūt par miljonāriem, bet nepiedalās izlozēs
viņi ir tie pārdrošie, kas tevi ņem par miesassargu
kalsni, bez miesas un luņi
mākslīgi iedegušas spindzeles
ja kādā klubā kāds dīdžejs uz mirkli uzliktu valsi
vai plaukstu uz tavas pieres
un bildinātu meiteni, kas aptinusies ap stieni
zini, laikam jau viss tik un tā būtu kā jābūt
rīta laikraksti neziņo par bezvēsts pazudušām ainām
trīcošām skropstām otrpus stiklam
tik slikti sakari, atkal nedzirdu tavu balsi
karstas, uzvārītas sirdis un apsaldētas nieres
stājamies rindā un saskaitāmies, cik esam vieni
daži muļķi saka, ka jāsaņemas un jāsajūt
kaut kur starp grafiti un citām metropoles dainām
pienākums piederēt mūžīgam, nepabeigtam ciklam

goooooooooooooh. lorēns atnāca. lorēns atnāca. lorēns atnāca.

wonderland, muļķe tāda, viņa tak ir iemīlējusies.

mans vēders tauriņo.