as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - March 29th, 2008

oi, naksniņa. oi, naksniņa.


amm. labrīt!

man vajadzētu aizliegt runāt. tāda sajūta, ka kā es atveru muti, tā, nezinu, jūrnieks nomirst. drausmīgi sāp galva. un kāpēc es vakar atkal tirgojos ar mentiem? tas ir, es zinu, kāpēc, bet nelien, mīļumiņ, nelien. pasaule iztiks bez tik uzcītīga glābēja kā tu.

ai, sūds a visu.

ārā tāds pavasaris. nu tāds wiiiiiiiiii pavasaris. īsts. zaļa zāle, iemīlējušies zirbuļi un saulīte žilbina.

ja es nedzertu kolu ar antioksidantiem, nudien varētu padomāt, ka dzīvoju neveselīgi.

tā. tagad paņemu sevi aiz čupra, pievelku pie spoguļa un saku: "ja tev kaut kas nepatīk, mainies! ja tev patīk, tad aizmirsti tos, kam nepatīk. bet, bļē, ja tu vēl čīkstēsi, godavārds, mīļā, piekaušu."

šodien laikam iešu uz ekspotīciju par patiju smitu. saule velk ārā.

bet par vakardienu. izmetot visus blekautus, parastās dumības un tā. brīdī, kad kādu man slikti pazīstamu džeku no kompānijas gribēja piekaut, draudziņi aiztinās. draudzenes man nokliedza pakaļ- neej. arī aiztinās. es ar visiem saviem grādiem paliku. es gāju tirgoties ar policistiem par to, ka viņš nav vainīgs. viņš nebija. noliecu galvu aiz ,patiesībā. ja tevi sagaida džeki seši, tu esi maziņš un skruļļains francūzis, un tev aizstāvoties sanāk kādam izsist zobus, un šamējiem jāsauc policija... ek. varbūt es tur biju, jo mana džekiskā puse mīl konfliktus un mīl taisnību. muļķīgi. bet es tur biju. policisti viņu savāca un tad es biju viena. paceļot acis un ieraugot sešus draudziņus, sapratu, ka nu ir sūdi. ātri iekāpu pirmajā tuvākajā mašīnā un palūdzu, lai aizved. un tad jau bija rīts, atvērtas bulanžērijas, un, lai kā wonderland necenstos, zobi allaž paliek vietā. ptu ptu ptu tuk tuk tuk. pavasaris.

mēs sapņosim jūru krastos. dažbrīd neveiksmīgi imitēsim vudstoku un mati vējā plivināsies. mēs skumsim līdz galam, mēs priecāsimies tā, ka žokļi sāpēs no smiekliem. mēs nemeklēsim jēgu, bet izliksimies nejēgā, ka viņa ir. mēs odīsim pēc līksmām odām un vakardienas absurdiem. mēs mīlēsim tik ļoti, ka vairs nemācēsim nemīlēt. mēs brauksim mazās laivelītēs pa gauju, mēs dzirdēsim, kā zāle dīgst, mēs melosim lielus melus un ticēsim. mēs piesauksim dzejniekus, mēs pielūgsim elkus. mēs būsim mūžīgi jauni un stop zīmes būs kā radītas, lai ap viņām dejotu kā ap maija stabiem. mēs būsim tik dzīvi, mums būs ar ko riskēt. un ja mēs zaudēsim, mums būs bijis ko zaudēt.

- so, are you saying, i will never be happy?
- no, you'll know more happiness than the most. but you will never be content.