as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - November 9th, 2007

salst. līņā. nāk miegs.

(vakar pie lafaješu galerijām, kas jau tā izskatās pēc perversa romas baznīcas, playboy zaķu mītnes un disnejlendas krustojuma, skanēja ziemassvētku dziesmiņas un(tad kad nelija) viena kvartāla garumā ventilatori pūta kaut kādu ziepju zapti, kam bija jāimitē sniegs, pie tam vesels bars japāņu un spāņu tūristu, apkārušies versace un dior maisiņiem, spiedza, ka parīzē sniegot. sniegs nekož acīs. toties pašā vakarā es iegāju monoprix, tur skanēja dancing queen, un, kamēr izvēlējos limonādi, klusi murmināju līdzi 'only seventeen', kad pacēlu acis, secināju, ka visi pusnakts pircēji klusāk vai skaļāk dzied līdzi. pat apsargs. ārā gāza pilnīgi nedabiski, un es vēl šorīt ožu pēc lietus.)

salst.

Jūlija ir bijusī modele no vācijas, kura kādu laiciņu parīzē strādāja vogue vai tamlīdzīgā žurnālā. Tas bija periodā, kad es mēreni juku prātā, jo man nebija dzīvokļa, un man bija jādzīvo kopā ar pieciem pastāvīgi iereibušiem teju trīsdesmitgadniekiem kaut kur marē. Un vienu vakaru, kad viņi pīpēja zāli un es bezcerīgi gaidīju, kad viņi aizvāksies no dīvāniņa, lai man nebūtu jāguļ blakus ž., kurš a) man uzmāktos b) stāstītu cik ļoti viņam riebjas cilvēce, un ka viņš ir tās gudrākais eksemplārs, aizsākās saruna par vāciju. Jūlija stāstīja, ka viņai kauns teikt, ka viņa ir vāciete. Ka viņa jūtas atbildīga par (..), un ka viņai patīk izlikties nu vismaz par austrieti. Ka labi, ka viņa neizskatās pēc vācietes (lasīt starp rindām, ka viņa ir izkāmējusi garkājaina brunete). ‘Es nezinu kam vajadzētu notikt, lai es kaunētos par savu tautību,’ teicu, bet man tūlīt pat paskaidroja, ka tas esot citādāk (lasīt starp rindām, ka es nāku no mazas valstiņas, par kuru visiem ir piedrāzt, un ka vispār es pārtraucu viņas monologu). Pie tam klātesošā aurora (par kuru ž. bija viedoklis, kam varu vienīgi piekrist) bija ebrejiete, un tad jūlijai bija visi vārti vaļā ilgi un dikti skaidrot, ka tieši auroras dēļ viņa ir īpaši nokaunējusies. Jā, viņas tautai esot sāpīga vēsture, un ir traki labi, ka viņa neizskatās pēc ebrejietes un tāda nejūtas, jo rasisms ir mūžīgs (lasīt starp rindām, viņai bija mazs deguntiņš). ‘Visām tautām ir sāpīgas vēstures, kāpēc lai mēs viņas nedaudz nepiemirstu?’ es piezīmēju, uz ko aurora atteica, ka dažām tautām vēstures ir sāpīgākas. ‘Nu bijušās padomju savienības republikas...’ aurora mani apklusināja ar īpaši neiecietīgu skatienu, un paskaidroja, ka nevar tak salīdzināt vācu nodarījumu ebrejiem ar krievu nodarījumu amm...ēē, kā īsti sauca to tavu miestu? ‘Mjā, dažām tautām vēstures ir sāpīgākas. Savējām.’ Viņi nesaprata. Aizvēros pilnībā padevusies. Jūlija nodevās atklāsmēm par ļauno onkuli hitleru, un par to, ka cilvēki taču būtu varējuši nostāties pret viņu, un ka viņa absolūti nesaprot, kā tauta ko tādu varēja pieļaut, viņi taču redzēja, kas notiek. ‘Ē, viņiem bija bail?’ ‘Tas neko neattaisno. (garš izklāsts par to, ka masās ir spēks utt.)’ ‘Un tu būtu atklāti nostājusies pret režīmu?’ ‘Protams.’ ‘Ak tā.’ (sajūsmināts kunkstiens no pilnīgi sapīpējušās auroras). Es aizgāju gulēt.

( tālāk. daudz burtu )

vakar streikoja sorbonas studenti, šodien kaut kādi pensionāri, jaunnedēļ, tie kas pagājušoreiz bloķēja satiksmi... franču revolūcijas gars man ir nopietni piebesījis.
p.s. kad te vietējiem nepatika, ko sarkozī dara, viņi puscentru nodedzināja. un tad nu es nevaru saprast, kas ir labāk, skatīties kā latvieši klusām ņurd un muļļājas vai kā francūži paralizē jebkā (arī pilnīgi neiesaistīta un nevainīga) normālu noritēšanu līdz nedabū ko grib. kas ir efektīvāk, to gan es zinu.

kad es braucu turp, galīgi nosalusi, jautāju ceļu zaļo formu zēniem.
-hmm. man liekas uz -> to pusi.
-ā, bet man teica, ka tā iela ir uz <- to pusi.
-ak, jā. pareizi, ejiet uz priekšu tur būs.
-jūs zināt, kur tā iela ir?
-nē.
-idiots.
(viņš izskatījās bezgala aizvainots, bet mani no sirds tracina šie izpalīdzīgie lāčpakalpojumsniedzēji, jo iedzimtā pieklājība neļauj pateikt, ka nevar palīdzēt. un man sala. ļoti. ja būtu sekojusi viņa norādījumiem saltu vēl vairāk.)

toties atpakaļceļā metro lasīju maskava-gailīši (ja man būtu bijis, piemēram, žurnāls 'dārzs un drava' kamptu latviskus burtus ar tikpat milzīgu sajūsmu, bet (..)), un metro dziedāja nodzērusies, nošņurkusi sieviete gados. bet ar tāāāādu balsi. operu. itāliski. kad ir tik smeldzīgi skaisti, tad atceros, ka novembris arī ir dzīve.

un man ir fotoaparāts. maziņš plaukstā paslēpjams pidriķītis, bet fotoaparāts. beidzot. rokas dreb nospiest podziņu. mirkļu konservēšanas iespējas uzreiz plašākas.

-.

- tu kādreiz arī kaut ko nenokavē?
-jā. es nekad nenokavēju beigas.