as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - neloģiska lielo burtu izvēle/daudz teksta/ nogurums no krāsaino sodomijas piedāvājumiem baltajiem

Jūlija ir bijusī modele no vācijas, kura kādu laiciņu parīzē strādāja vogue vai tamlīdzīgā žurnālā. Tas bija periodā, kad es mēreni juku prātā, jo man nebija dzīvokļa, un man bija jādzīvo kopā ar pieciem pastāvīgi iereibušiem teju trīsdesmitgadniekiem kaut kur marē. Un vienu vakaru, kad viņi pīpēja zāli un es bezcerīgi gaidīju, kad viņi aizvāksies no dīvāniņa, lai man nebūtu jāguļ blakus ž., kurš a) man uzmāktos b) stāstītu cik ļoti viņam riebjas cilvēce, un ka viņš ir tās gudrākais eksemplārs, aizsākās saruna par vāciju. Jūlija stāstīja, ka viņai kauns teikt, ka viņa ir vāciete. Ka viņa jūtas atbildīga par (..), un ka viņai patīk izlikties nu vismaz par austrieti. Ka labi, ka viņa neizskatās pēc vācietes (lasīt starp rindām, ka viņa ir izkāmējusi garkājaina brunete). ‘Es nezinu kam vajadzētu notikt, lai es kaunētos par savu tautību,’ teicu, bet man tūlīt pat paskaidroja, ka tas esot citādāk (lasīt starp rindām, ka es nāku no mazas valstiņas, par kuru visiem ir piedrāzt, un ka vispār es pārtraucu viņas monologu). Pie tam klātesošā aurora (par kuru ž. bija viedoklis, kam varu vienīgi piekrist) bija ebrejiete, un tad jūlijai bija visi vārti vaļā ilgi un dikti skaidrot, ka tieši auroras dēļ viņa ir īpaši nokaunējusies. Jā, viņas tautai esot sāpīga vēsture, un ir traki labi, ka viņa neizskatās pēc ebrejietes un tāda nejūtas, jo rasisms ir mūžīgs (lasīt starp rindām, viņai bija mazs deguntiņš). ‘Visām tautām ir sāpīgas vēstures, kāpēc lai mēs viņas nedaudz nepiemirstu?’ es piezīmēju, uz ko aurora atteica, ka dažām tautām vēstures ir sāpīgākas. ‘Nu bijušās padomju savienības republikas...’ aurora mani apklusināja ar īpaši neiecietīgu skatienu, un paskaidroja, ka nevar tak salīdzināt vācu nodarījumu ebrejiem ar krievu nodarījumu amm...ēē, kā īsti sauca to tavu miestu? ‘Mjā, dažām tautām vēstures ir sāpīgākas. Savējām.’ Viņi nesaprata. Aizvēros pilnībā padevusies. Jūlija nodevās atklāsmēm par ļauno onkuli hitleru, un par to, ka cilvēki taču būtu varējuši nostāties pret viņu, un ka viņa absolūti nesaprot, kā tauta ko tādu varēja pieļaut, viņi taču redzēja, kas notiek. ‘Ē, viņiem bija bail?’ ‘Tas neko neattaisno. (garš izklāsts par to, ka masās ir spēks utt.)’ ‘Un tu būtu atklāti nostājusies pret režīmu?’ ‘Protams.’ ‘Ak tā.’ (sajūsmināts kunkstiens no pilnīgi sapīpējušās auroras). Es aizgāju gulēt.

Tas bija pirms kāda gada. Pirms kāda gada, es sāku domāt, ka nav nekā nekorektāka par trulu politkorektumu. Un es no visas sirds vairāk cienu cilvēkus, kam sejā rakstīts: ‘Latvia...whatever’, nevis, kas pūlas kā mācēdami interesēties par manu valsti, ja tas nudien nav kāds izņēmumgadījums. Es nekaunos par savu tautību. Bet esmu iemācījusies nelepoties, jo galu galā...jēziņ... kādēļ man būtu kaut kā īpaši jālepojas. Es esmu Latvija. Punkts. Un, dzīvojot ar to pašu ž. (ebrejs), kurš man skaidroja, ka mēs latvieši slaktēja ebrejus, es uzgāju gaisā (mēs abi tur bijām visnotaļ augstu), un tikai pēc tam sapratu, ka tas bija tīra patriotisma, nevis patiesības izvirdums, es kaut ko iemācījos. Maikla Mūra grāmatā nonstopā ķiķinot par viņa jautrošanos par sliktajiem amerikāņiem, es uzdūros nicīgai rindiņai, par hell-know-where-nazi-tiny-latvia-country esot vienai no pirmajiem kara atbalstītājiem, pēkšņi sapiktojos ne pa jokam, tas jau nekas, ka daļēji viņam piekristu, ja viņš būtu latvietis, ne sliktais citurienietis, latviešu apvainotājs, un tikai pēc pusstundas prātojumiem, ko teiktu m.m., ja satiktu, sapratu kāda liekulība- smieties par visiem ne tik patiesajiem amerikāņu noķengāšanas mēģinājumiem, un te vienā brīdī nodomāt, ka mūrs ir kretīns, jo viņš aizskar MANU valsti.

Es saprotu, ka brēkt, ka pārspīlēts patriotisms/nacionālisms/whatever ir visa ļaunuma sakne, nav baisi oriģināli.

Bet es tomēr pabrēkšu.

Tie mudaki ielās, kas nemitīgi apdraud mani, sākumā mīļi pavēstot, ka labprāt mani izdrāztu (dažādos pieklājības līmeņos, bet mesidžš ir skaidrs), un tiklīdz es reaģēju mazliet neatsaucīgi, metas aurot: ‘ak tas tāpēc, ka es esmu melns, ja? (NĒ!!! (var jau pamēģināt atbildēt piekrītoši. Bet es māku maitāt veselību patīkamākos veidos)) . paņemt pakaļā visu tavu rasi (šī ir klasika, iespējams, visbiežāk dzirdētais citāts pēc ‘jaunkundz, var jums izmaksāt dzērienu?’)’.

Zināt, es agrāk nudien biju varen politkorekta. Jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk es noticu, ka x tauta ir iedomīgi balamutes ar teatrālu temperamentu un vājību uz blondīniem/nēm ārpus normām, y tauta ir stipri par agresīvu bez jebkādas patiesas cieņas pret sievietēm, z tauta ir vulgāri dzērāji, w tauta ir kompleksaina, nepieklājīga ar apvainotā pastarīša sindromu q tauta ir aprobežota, vienkārša un ar tendenci uz lielummāniju ( utt. uvjpr.) un visi kopumā viņi ir daudz par daudz sevī iemīlējušies (Jā, šis ir pārspīlējums+ izņēmumu pilns). Bet es daudz labāk spēlētos, ka es drīkstu tev nepatikt un tu drīksti man nepatikt, kamēr mēs nepārliecinam par pretējo. Tāpat kā man drīkst garšot noteikti ēdieni un patikt vīrieši ar noteiktiem vaibstiem. Kaunēties vai lepoties par piederību kaut kam? Pieprasīt cieņu? Ģeogfrāfiskam novietojumam.

Kā alžīrietis, kas iemauca pa galvu L. (latvietei bez akcenta franču valodā) ar tekstu „okupantu maita”. Traģikomisks pārpratums. Viens no daudziem. Es esmu Latvija. Es esmu austrumeiropas dzērāj-melnstrādnieks īrijā, kalvīša politika, trīsarpus kareivji irākā, runājošs akmenis, sprīdītis un nīgra konduktore trešajā trolejbusā. Ja tu tā vēlies, es tā esmu. Kamēr es nepierādu pretējo.