as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

es esmu pārāk nogurusi, lai šo noformulētu pārāk veiksmīgi, bet visas tā saucamā dabiskā skaistuma kampaņas parasti izgāžas. jo neviens negrib ilgoties vai tiekties pēc kaut kā, kam nav sapņa ietvariņš. un man arī negribas skatīties uz visādiem resniem (jā, jā, nevis resniem, bet normāliem, whatever) cilvēkiem, kuriem rakstīts virsū pseidoiedvesmojošs šits, kad es gribu fantazēt. es mīlu un cienu visus cilvēkus, kas neizskatās pēc sapnīšiem. bet feministu pornogrāfija un plakāti, kas atdemedžos gadsimtu smukumkultu ar pāris riepām ir bulšits.


un ja cilvēkiem tiešām liekas, ka, ja novāktu smukumstandartus uz ielām un lellēm būtu celulīts, tāpēc bāros visi sāktu koļīt nepievilcīgos, bet daudz grāmatas lasījušos cilvēkus vispirms, tad ar to arī apsveicu.

skaistums ir diezgan absurds koncepts. mēs esam diezgan sekli, ja skaistums mums liek noelsties. un visā visumā mēs zinām, ka tas nav nekas īpašs, visas rozes novītīs un visas vēderpreses ar.

bet man šķiet gana nevainīgi, ja skaistums ir rezervēts sapņiem. protams, lūdzu, objificējam (nevārds kaut kāds) abus dzimumus vienādi, esam godīgi, neļaujam tam šķērsot šīs sapņa robežas, pieskatām, lai sapnis nevienu neaizvaino, utt. utvjpr.

un tad klusi un nevainīgi blenžam uz daiļiem cilvēkiem un neskaužam, tikai iztēlojamies, iztēlojamies, iztēlojamies.