Paldies, man tiešām prieks, ka Tev tā šķiet. :)
Nu, par dzejoļiem es esmu jutusi milzīgu kaunu lielāko daļu no laika, kopš es tos rakstu. Man pat ir tiešām bijusi sajūta, ka tas ir kaut kas slikts un nepiedienīgs. Bet es pēdējā laikā ļoti mēģinu no visa šī (cik nu tas ir iespējams) atbrīvoties, jo es, nezinu, vai tas ir piemērotākais veids, kā to aprakstīt, jo tas, protams, nav tik vienkārši, bet es tiešām esmu nogurusi sevi mocīt un spīdzināt ar visu šo "es esmu tik slikts cilvēks, es visu daru slikti, un man par sevi ir jākaunas". Un es tiešām ticu, ka lielā mērā tas ir par lēmumu, ar to viss sākas, es negribu jukt prātā un visu laiku dzīvot šausmās, ka pasaule taču noteikti mani ienīst un klusībā smejas par mani - jo pieredze rāda, ka tieši tad tu beigu galā tiešām sāc uzvesties smieklīgi aiz tā, cik esi pārpanikojies un pārņemts ar to, kā visi par tevi smejas.

Par savas dzīves, iespējams, lielāko saņemšanos es jau Tev kaut kad rakstīju garu un izsmeļošu komentāru - pēc tam dauudz kas cits jau ir bijis daudz vieglāk...:)(tipa, pēc tā es vienā mierā daru vienu apkaunojošu lietu pēc otras :D) Tolaik gan man noteikti no domas par šādu blogu samestos slikti ap dūšu. :)

Un šis izklausīsies kaut kā banāli, bet man par visām baiļu lietām tiešām ļoti nopietni ir bijis jāpadomā visas šīs redzes lietas sakarā - vai es gribu šķiest tik daudz laika tam visam, vai arī es gribu beidzot sākt dzīvot, ļaut sev dzīvot un darīt lietas, kas man ir nozīmīgas un kam es ticu, lielā mērā tas ir nācis piespiedu kārtā. :)