Es lieku cerības uz to, ka, ja jau kauna atmešanas taciņa ir iesākta lit, tad varbūt tā turpināsies arī citās jomās - tieši nesen, kad ar saccharomyces bijām koncertā, vēroju viņu dejojam un domāju "es gribētu būt tik brīva kā viņa", tb - man nav sajūtas, ka tas, ka citi dejo, būtu kaut kas piedauzīgs, bet ir kaut kādas piedauzīguma bailes attiecībā uz sevi, proti, kaut ko es sevī nespēju pārlauzt, sajūta var būt ļoti kā "tagad man gribas dejot", bet es to vienkārši nevaru.