Tas ir kaut kā tā, ka, man liekas, ir ok runāt par tekstu, kurā izpaužas dziļa bezcerība un izmisums, minot, ka tas ir aprakstīts tik niansēti un līdzpārdzīvojami, ka, šķiet, autors to ir piedzīvojis uz savas ādas, pazīst no iekšpuses. Ja es lasītu tekstu, ko rakstījis cilvēks bez kājām, un sajustu, ka man nav kāju, man tas liktos izcili un noteikti pieminams recenzijā. Ja autors tekstos nekā nebūtu atsaucies uz savu kondīciju, tad, protams, to pieminēt būtu bezjēgā.