Es vienk. neesmu (kā jau bieži vien) precīzi formulējusi - es arī domāju, ka ir vērts tikai "kaut ko darīt" lietas labā, nevis nosodīt un moralizēt, bet ir cilvēki, kam tiešām liekas, ka, piemēram, bailes ir kādu rīcību attaisnojošs iemesls (tb – nevis tikai es saprotu kādu rīcību pagātnē, bet akceptēju tādu pašu arī nākotnē, jo tā ir vieglāk), nu, ka šis tiešām visu laiku kalpo par atrunu, tipa "vispār jau es saprotu, ka šis nav pareizi, bet..." Tas ir tas, ko es saprotu ar būšanu upurim - es ciešu no šī, bet man nav spēka neko mainīt, tāpēc, lai nenomirtu aiz sāpēm, ir kaut kā visu jāpavērš tā, ka pāri darošo faktoru "var saprast". Es esmu pilnīgi pret agresiju un moralizēšanu, bet ļoti par atbildību - arī stāties pretī savām bailēm, lai to dēļ nenodarītu pāri citiem.