tie ir mani jaunie kritēriji patiesi vērtģai literatūrai. :D :D

proti, ja pārlasu kaut ko, kur agrāk mani ir sajūsminājušas bēdas biezā slānī, kas vairs nesajūsmina, bet grāmata tāpat patīk, kā, piemēram, bija ar uz kraujas rudzu laukā vai stepes vilku.

Es domāju, ka tas ir labs kritērijs! :)

njā, bet par mākslinieciski estētiskajām kvalitātēm jau nez vai tas ko daudz liecina, jo tad tu paliec tādā "man šis pasaules skatījums ir pieņemams vai nav“ pozīcijā.

Nē, kāpēc - es to kritēriju saprotu tā, ka mākslas darbam jāspēj iedarboties arī tad, ja tas, piem., kultivē bēdas, bet tev liekas kruts arī tad, ja tu pats to vairs nedari. :)

vēl jau var būt arī tā, ka no cita skatapunkta nemaz vairs tik ļoti nešķiet, ka darbs kultivētu bēdas, sanāk, ka pats esi tam kaut ko tādu piedēvējis, piemēram, izteikti identificējoties ar vienu noteiktu varoni, un visu citu atstājot pilnīgi fonā.

Jā, tā arī var būt. Tāpēc jau jādomā - nez, kas bija/ir tajās grāmatās, kas lasītas toreiz.