Es tieši padomāju, ka mums kādreiz bija tik daudz laika kopā, ka būtu varējušas taču arī palasīt (tas gan būtu nozīmējis ierobežot laiku video uzņemšanai par to, kā kļūt debilam :D). Bet, nu, es jau retumis vismaz palasīju priekšā.

tas izklausās ar tādu kā nolemtības sajūtu, ka nekad vairs tik daufz laika nevarētu būt.
bey jā - es droši vien tikai tagad justos ērti ar kādu kopā lasīt, lai cik tas arī nebūtu dīvaini, jo objektīvi man visādi apstākļi traucē vēl vairāk nekā agrāk. es, piemēram, agrāk nekad nelasīju ārpus mājām, ko tagad daru, kad vien iespējams.

Es jau arī patiešām apšaubu, ka tik daudz kopā pavadāma laika vēl varētu būt. Tam ir sava cena - vajag divus ļoti depresīvus, kas citu neko nemaz negrib pasākt. :)

Nu, nez, man tagad ir tāda sajūta, ka, ja tad, kad man praktiski gandrīz nemaz nebija brīva laika, bija iespējams izbrīvēt kādu dienu staigāšanai pa veikaliem vai klaiņošanai apkārt, tad gan jau, ka kopīgas lasīšanas pēcpusdienu arī pie vēlēšanās būtu iespējams izbrīvēt.

Nu, te atkal jāatgriežas pie sākuma - man droši vien būtu žēl tādu pēcpusdienu veltīt lasīšanai, ja būtu satikusi Tevi. Man jau šobrīd iet ļoti grūti ar cilvēku satikšanu tik, cik gribētu, lai arī pat nestrādāju pilnu slodzi. Bet tādus divdienniekus, lai nebūtu žēl tajā laikā lasīt, es gan vairs nevaru iztēloties kā iespējamus.