Un es pati varbūt pat visvairāk no visiem, ko es pazīstu, varētu būt cilvēks, uz ko varētu attiecināt vārdus "sapisies ar saviem noslēpumiem", jo es regulāri dzīvoju bailēs, ka kāds kaut ko nejauši varētu uzzināt, nu, labi, arvien retāk, bet kopumā es šo ļoti labi saprotu, varbūt tāpēc, ka tā ir tik jūtīga tēma, es arī ļoti daudz domāju par visādām par un ap šo saistītām attieksmēm, rīcībām, reakcijām utt. Varbūt šī mana nostāja arī ir sava veida drošības barjeru likšana tādā nozīmē, ka es saprotu, ka vienīgais veids, kā mazināt bailes un "cilvēki padomās" koncepta ietekmi, kas man ir brīžiem nekontrelējami milzīgas, ir kopumā vairot atklātību un drošības sajūtu par to, ka manas domas, viedokļi, pārliecības un jūtas pēc būtibas nav nekas briesmīgs, apkaunojošs un slēpjams, es to redzu kā vienīgo opciju, jo visa pasaule pēkšņi nesāks rīkoties tā, kā man liekas, ka būtu pareizi un visiem labāk – es pati varu mēģināt tā darīt.

Un es tagad nespēšu to precīzi formulēt, jo skaidrs, ka stāsts nav par to, ka mums nebūtu tiesību uz privātumu vai noslēpumiem, bet man kopumā liekas, ka cilvēki cieš tieši no atklātības trūkuma. Šo ir ļoti viegli pārprast, un es to tagad nespēju paskaidrot vairāk, tam vairs nav tik lielas saistības ar cibu, bet gan kopumā ar faktu, ka, lai cik tas neizklausītos naivi un muļķīgi, man šķiet, ka cilvēki kopumā piedzīvo tik milzīgu trauksmi par lietām tāpēc, ka trūkst atklātības (es runāju vispirms tieši par sevi kā piemēru, no kā es izdaru šos secinājumus).