tagad man arī gribas pārlasīt stepes vilku, haha.
man par tā lasīšanu (mācījos tad devītajā vai desmitajā klasē) atmiņā ir iespiedušās divas lietas - viena, ka tad, kad to lasīju, sēdēdama uz kaut kādas ēkas trepēm, gaidot, kamēr nofrizēs manu suni, no ēkas iznāca policists un iedeva man telefonu grāmatu, uz kuras sēdēt, jo bija pavasaris un viņam likās, ka man nosals dibens, otra - ka es pat kaut kur pierakstīju kaut kādu(s?) citātu(s?) no tās grāmatas un maut kādus savus komentārus, un tai laikā es principā ar citātu atzīmēšanu īpaši neaizrāvos. nevarētu gan teikt, ka tā grāmata man kopumā kaut ko baigi nozīmēja tobrīd, vai, ja arī tā bija, tad esmu to piemirsusi. atceros gan, ka ļoti priecājos par tajā minēto cilvēka personības daudzšķautņainības aspektu, ka katrā no mums ir tūkstošiem dažādu cilvēku vai kā nu tur bija teikts, jutos beidzot atradusi kādu, kas man piekrīt par cilvēka identitātes iedabu, haha.