pirmkārt, visāda veida ņirgāšanās un pazemošana (jo ar lielāku distanci es uz to skatos, jo baisāk man tas liekas), nav tā, ka iet laiks, un sāktu likties "bet nebija jau nemaz tik traki", sāk likties "ārprāts, bja pizģec, kā šausmu filmā, kā es vispār to izturēju". Tam, protams, ir bijusi jēga, jo tu saproti daudzas vērtīgas lietas par dzīvi, bet es tomēr uzskatu, ka tās var saprast arī cilvēcīgākā veidā.
Tad vēl pārliecības radīšana, ka tu esi niecība, arī, ja kaut kādas lietas tev padodas visai labi, tam nav nekādas nozīmes, ja tu visu nedari tāpat kā pārējie.
Un vispār es uzskatu, ka tā nav kvalitatīva un attīstoša izglītība, ja nebūtu grāmatu, es būtu diezgan dumjš cilvēks, manuprāt. pat ja kaut kādas jēdzīgas lietas arī ir piedāvājumā, tad motivācija apmeklēt to moku kambari tāpat diezgan ātri pazūd, nu, vismaz man tā bija.