J komentārs par sagumušo kritiku ir viena no situācijām, kas visai pārsteidzoši atklāj, ka man laikam ir izaugusi diezgan bieza āda pret tamlīdzīgu sviestu, protams, ir jau visādi stāvokļi, jūtīguma pakāpes, pēdējie pilieni un tamlīdzīgi, bet kopumā es arvien vairāk apzinos, ka sāpināt vai satraukt mani spēj tikai cilvēki, kuri man kaut ko nozīmē. Cita lieta, ja tas būtu kaut kā "manuprāt, tavs teksts ir sūdīgs, tāpēc un tāpēc" vai "šī tava rīcība mani apbēdināja, jo..", bet viņa man ir pilnīgi svešs cilvēks, kas vienkārši laiku pa laikam nāk klajā ar murgiem. Iepriekšējo J izgājienu es diezgan pārdzīvoju. Sāpīgs bija tieši negodīgums, tā sajūta "mani interesē literatūra, nevis visa šitā huiņa un sīkās intrigas, bet kāds tāpat mūžīgi pamanās sasaistīt mani ar situācijām, ar kurām man patiesībā nav nekāda sakara, un tas ir tik riebīgi un bēdīgi, un blāblā". Tagad man ir sajūta "mani interesē literatūra, nevis visa šitā huiņa" bez jebkāda turpinājuma, man nav ne laika, ne spēka kaut kam šādam, un man ir tik žēl, ka cilvēkiem ir jājūtas tik slikti, ka viņiem sāk šķist, ka tādiem sviestiem ir vērts tērēt spēkus.