O, fak, mamma tikko piezvanīja, lai pateiktu, ka LiepU sākusi izsludināt pieteikkšanos centralizētajiem eksāmeniem (es grasos pārlikt videnes angļu valodas eksāmenu, lai man nebūtu pārāk jāsatraucas par studiju iespējām), bet tā angļu valoda izrādās ir jau marta vidū. Tas nozīmē, ka man ir supersteidzami jāmeklē kāds, kurš mani varētu mācīt. Bet nu ok, es daudz lasu, tā kā, pieļauju, ka svarīgākais, ko vajadzētu darīt kopā ar kādu, ir visādas gramatikas lietas. Mammai ir visādas idejas par kolēģēm pasniedzējām, bet viņa šaubās, ka viņas būs gatavas ķēpāties ar materiālu palielināšanu un tamlīdzīgi, bet jācer, ka kādu tomēr izdosies atrast, man pašai vispār nav nekādu ideju, jo es jūtos tā, ka šeit vairs nevienu nepazīstu: man liekas vienīgie cilvēki, ar ko es te pa šo laiku vispār esmu runājusi, ir mana ģimene, kaut kādi random cilvēki, kuri satikti pastaigu ar suni laikā, ā, nu, vēl dažos lit. pasākumos, uz kuriem esmu bijusi, satiktie ļaudis. Un, Lelde, kad bija ciemos. Bet no vienas puses labi, es jau tagad biju sākusi satraukties, ka pavasara beigas varētu izvērsties par kaut ko mega stresainu, jo tad būs jāmeklē, kur dzīvot, visādas ar pārcelšanos saistītas lietas, jāplāno visādas ar ārstiem saistītas lietas, ko vasarā vajadzētu izdarīt, tad tagad es varu koncentrēties uz angļu valodu un pečāk domāt tālāk, ļoti labi. Un februārī jau es arī grasos iet uz Z lekcijām, ja viņa joprojām būs ar mieru, tā kā – plānu ir daudz, cerams, ka pietiks spēka.