Jā, un par dzejoļiem es jau ļoti ilgi jūtos tā, ka es rakstu atvilktnei, jo neviens to tāpat nevar izlasīt. Nekas cits saistībā ar lit. mani personiski īpaši neapbēdina (tā ilgstoši, jo nu saskumstu es, protams, par visu ko, bet tas ātri aizmirstas, un vēlāk kļūst par "šis gan bija interesants gadījums" epizodi), bet tas ir kaut kā tā mazliet bēdīgi. Bet laikam jau nav ok kaut kā tā domāt, es noteikti varu paveikt daudz svarīgākas lietas, nekā rakstīt vispār, bet tāpat - es kādreiz arī drīsktu "nesaņemties un būt bēdīga".