Apskatu divas pēdējās dienās jauniegūtas lietas - L no Japānas atvestu kaltētu lotosa sēklenīcu un oranžu balonu, kas izlocīts suņa formā un kuru man iedeva klauns kādā vecrīgas alus dārzā, - un domāju par to, cik mana dzīve ir sajūsmīgi priecīga un sajūsmīgi skumja. Varbūt, ka tā ir ilūzija, bet viss kaut kā liekas nostājies savās vietās, it kā vismaz uz laiku visam būtu pareizā vieta un loma, es esmu es, un dzīve ir dzīve, un vakars, kas pamazām uzaust parkā, ir vakars, kas pamazām uzaust parkā, un klauns ir klauns.
Vispār brīnišķīgas trīs dienas.
Šovakar, braucot autobusā, klausījos Bredberija Fārenheitu, sākumā man likās, ka apkārt ir pārāk liels troksnis (bija arī tiešām ļoti daudz cilvēku, pusceļu daži pat stāvēja kājās), un kaut kāda čipšu ēšana un telefonsarunas, un viskautkas traucējošs, un es pat uz visskaļāko iespējamo nespēju sakoncentrēties, un tad bija kaut kā dīvaini, es to visu apkārtējo pamazām izslēdzu, tiešām, it kā es izslēgtu visas savas maņas, izņēmot dzirdi – koncentrēšanos uz balsi, kas lasa grāmatu, jo tas ir svarīgi tagad, nevis tie cilvēki un viņu radītais troksnis, tas bija kaut kā neparasti un ļoti forši, vēl jo vairāk tāpēc, ka man nebija sajūta, ka es aizbēgu no realitātes, kā esmu darījusi lielāko daļu savas dzīves, atverot grāmatu, datoru vai uzliekot austiņas, bet gan, ka vienkārši es izvēlos to, ko es izvēlos, un pārējais šajā mirklī nav tik svarīgi, un tajā pašā laikā es esmu tepat, es nebēgu prom, es drīzāk iekārtojos ērtāk.