03 August 2013 @ 05:27 pm
 
Es ceru, ka šī vasara drīz beigsies. Tas ir dīvaini, visu garo, auksto ziemu es gaidu tos pāris mēnešus, kuros man nesals, nebūs jātūca sevi biezu apģērbu kārtās, nebūs jāpiebīda elektriskais sildītājs pavisam tuvu gultai, lai būtu iespējams nedrebot aizmigt. Bet tagad tā jau ir mani izsmēlusi un nomocījusi. Saule. Vienīgais pēc kā es spēju ilgoties dienās kā šī ir adores aprakstītā pilsētas nodevīgi pieviļošā ziemas tumsa. Tādu tumsu es gribu, mīnus padsmit grādus un aukstas laternu gaismas. Es gribu tajā iekust un izgaist. Tā vietā es uz balkona lasu grāmatu, apgaismojums ir man piemērots (saules gaisma taču noteikti ir visspožākā gaisma pasaulē, vai ne?), bet ir neizturami karsts, no vietas nevaru izlasīt vairāk par vienu nodaļu, man metas nelabi, deg rokas un seja. Pieļauju, ka no tuvējām mājām ir redzams, ka es esmu gandrīz iebāzusi seju grāamtā, par spīti gaišajai gaismai, bet man ir vienalga, es par to nedomāju. Kad vairs nevaru izturēt, nāku iekšā ēst saldējumu.