Man likās, ka tā ir pasaka. Uzreiz pat neiedomājos, ka tu atstāsti to, kas ir noticis, jo sarunas ar vectēviem man šķiet kaut kas maģisks un neiespējams.

O, bieži paklausoties viņā, man arī liekas, ka tas nav pa īstam. :) Īpaši jau tagad, kad viņs ir vecs un slims. Vispār msn viņš ir ļoti mīļš, bet es priecājos, ka pārāk bieži viņu nenākas satikt, jo ilgi nevar izturēt visu to "pasakainumu".

Par pasakām runājot, viņš man bērnībā izstāstīja, ka, kad bijis mazs, esot gājis cauri mežam, un tur uz celma esot sēdējis rūķis un no pīpes kratījis ārā pelnus, viņam esot bijis brirsmīgi bail un viņš aizbēdzis, bērnībā es to pieņēmu par absolūtu patiesību, mani šis stāsts reizē sajūsmimāja un biedēja, man nez kāpēc bieži likās, ka tas rūķis sēdēs kāpņu telpā, kad man vienai tur būs jāiet, vēlāk, es, protams, sāku šaubīties par stāsta patiesumu.

Viņš laikam negribēja, lai tu viena ej cauri mežam.

:D Mēs dzīvojām pilsētā.
Mani gan šausmināja doma, ka viņam vienam pašam kara laikā ir ļauts blandīties pa mežu.