Šodien, staigājoties ar suni pa ezera pļavām, uzgāju vietu, kas man ļoti asociējas ar to, kā mana iztēle uzbur konceptu "aiziet mūžībā", tikai miglas pietrūka.
Vēl es redzēju zilu tauriņu, kas ilgi lidinājās ap mums, kad gājām pa taku, pa kuru es tagad gandrīz vienmēr izvēlos iet, sākumā man bija ļoti bail, tā ir pavisam šaura eja, kam abās pusēs ir gara, necaurredzama zāle, kas aizsedz gan ezeru vienā pusē, gan tālumā esošās mājas otrā. Vējā smilgas šalko, dūc kukaiņi, viss san un smaržo, tas viss ir dzīvs, jūtoss un elpojošs. Sākumā es nesos cauri, cik vien ātri iespējams, tagad es jau esmu pieradusi, izjūtu milzīgu mieru, tur ejot.