Man šķiet, ka manā gadījumā viena no sajūtas "es esmu pieaugušais" atslēgām ir tieši atskārta, ka es pati cilvēkos vairs neskatos uz šīm kategorijām (nepievēršu uzmanību tam, kurā no tām atrodas cilvēks, ar kuru komunicēju). Tās nesaskatu ne kā komunikāciju ierobežojošas, ne kā veicinošas (vecumu, "attīstības līmeni" vai kas nu kuram ir tie lielumi, kuru sakarā cilvēks ceļo pa citu kategorijām). Vienkārši - šis ir mans cilvēks vai nav - vai viņam būtu 3 gadi, 47 vai 92, vai viņš spēj tikt galā ar praktiskām lietām vai nespēj, vai viņš ir kaut ko lasījis vai nav utt. :)